«Kāpēc es nekandidēšu uz Nacionālās plašsaziņu līdzekļu padomes vadītāja amatu? Man pēc dažiem mēnešiem būs 78 gadi, kādus iemeslus jūs vēl gribat?» Neatkarīgās uzrunāts, izvairīgi saka padomes vadītājs Ābrams Kleckins.
Tomēr pēc neilgas minstināšanās viņš piebilst, ka gadu skaits nav galvenais iemesls paiešanai malā. Proti, Ā. Kleckins vienkārši neredz iespēju, ka tuvāko gadu laikā būs iespējams izveidot modernu elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu.
«Varbūt, ka jaunāks cilvēks var pagaidīt un mēģināt cīnīties, es nevaru savā vecumā tērēt laiku, gaidot, ka kaut kas mainīsies. Ja nevar izdarīt, tad nevajag sēdēt,» uzskata Ā. Kleckins.
Pēc viņa domām, mūsdienīgu elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu tuvāko gadu laikā realizēt būs ļoti problemātiski, lielā mērā «pateicoties» politiķu noraidošajai attieksmei, kuri par šo jautājumu neesot izrādījuši interesi. «Politiķiem vajadzētu padomāt, kā tik mazai valstij jaunajos apstākļos izdzīvot. Nepieciešams, lai būtu kvantums raidījumu latviešu valodā, lai būtu daudzveidība, jo ir jādomā, kā mēs Latvijā uzturēsim Latviju. Manuprāt, politiķi līdz galam nesaprot, ar cik maziem līdzekļiem pašlaik Latvijā cenšas uzturēt vismaz kaut kādu kopības izjūtu,» norāda Ā. Kleckins.
Pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņu līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāja domām, nākamajā padomē obligāti vajadzētu būt viņa pašreizējai vietniecei Dacei Buceniecei un Sergejam Kārītim, jo viņi pēdējos gados lielā mērā veidojuši NEPLP attīstību. «Nevajag pilnīgi jaunu cilvēku, kurš ienāk no malas, jo viss jau lielā mērā ir izstrādāts,» saka Ā. Kleckins. Viņš pēc NEPLP vadītāja amata pamešanas vēl trīs gadus plāno strādāt Latvijas Universitātē, ar kuru jau noslēgts līgums, kā arī izdot vairākas grāmatas.
Latvijas Raidorganizāciju asociācijas (LRA) izpilddirektore Gunta Līdaka nav apmierināta ar pašreizējo padomes darbību un cer, ka Ā. Kleckina aiziešana vadlīnijas varētu mainīt. Plānots, ka jauno NEPLP sastāvu izvēlēsies Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, konsultējoties ar nevalstiskajām organizācijām, biedrībām un nodibinājumiem, kas darbojas plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes un cilvēktiesību jomā. «Mēs gribētu ļoti nopietnu diskusiju, publisku diskusiju par to, kas ir izdarīts un kas nav izdarīts, jo ir pietiekami daudz problēmu. Esmu runājusi gan darba grupas sēdēs, gan apaļos un neapaļos galdos, un, galvenais, kas ir jāpanāk – jānoformulē, ko tad īsti vēlamies redzēt? Un tikai tad nāk jautājums par tehnoloģijām. Pašlaik viss ir otrādi,» saka G. Līdaka. Viņa ir līdzīgās domās ar Ā. Kleckinu, ka nepieciešams nacionāls saturs, taču uzsver, ka NEPLP vārdi ar darbiem nesakrīt un tāpēc pašlaik vērojams tik plašs ārzemju programmu īpatsvars. «Tas ir jautājums – vai būsim pasaules pilsoņi un skatīsimies Lielbritānijas, Krievijas un Amerikas programmas vai vietējo saturu. Domāju, ka politiķiem agri vai vēlu būs par to jādomā – situācija piespiedīs,» prognozē G. Līdaka.
Gatavību darboties nākamajā NEPLP jau izteikusi Ā. Kleckina vietniece D. Buceniece, kura uzskata, ka padomē nepieciešams nodrošināt pēctecību.
