Eiropa pūtīs finanšu burbuli
Eiropas Centrālā banka (ECB) vakar nāca klajā ar solījumu pirkt eiro zonas valstu parādzīmes – apsolīja šīm valstīm tikpat neierobežotas kreditēšanās iespējas, kādas bauda Amerikas Savienotās Valstis.
ECB pārņem Amerikas pieredzi, atbilstoši kurai ASV Centrālā (Federālo rezervju) banka pērk ASV valsts parādzīmes jeb drukā (tagad tikai iegrāmato norēķinus) naudu, kas segta vienīgi ar šīm parādzīmēm. Kamēr ASV valdībai ir šāds finanšu avots, tā var pārdot savas parādzīmes arī citiem interesentiem, jo tie ir pārliecināti par ASV valdības iespējām norēķināties ar aizdevējiem ar to naudu, ko aizdos, bet patiesībā iedos FRB.
Eiro projekts jau no paša sākuma bija mērķēts uz to, lai atņemtu ASV monopoltiesības uz neierobežotu naudas drukāšanu. Proti, uz tādas naudas drukāšanu, kādu var izmantot starptautiskiem norēķiniem. «Lielu valstu centrālo banku, it īpaši, ja to valūtas ir starptautiskas rezervju valūtas, iespējas nav salīdzināmas ar mazu, vidējas attīstības valstu centrālo banku iespējām,» Latvijas Bankas (LB) preses pārstāvis Kristaps Otersons atbildēja uz Neatkarīgās jautājumu, kāpēc arī Latvija nevar pārņemt naudas drukātāju piemēru, bet vismaz vārdos sola turpināt valdības izdevumu samazināšanu.
«Centrālo banku, kas emitē starptautisko rezervju valūtu, rīcības iespējas ir krietni plašākas, tajā skaitā īstenot samērīgu vērtspapīru uzpirkšanas programmu finanšu tirgus saspīlējumu brīžos, neiedragājot uzticību tās valūtai,» viņš turpināja. Rēķinoties ar Latvijas valsts un Latvijas Bankas apmēriem atbilstošajām lata uzticamības rezervēm, jau likuma Par Latvijas Banku 36. pantā ir aizliegts LB piešķirt aizdevumus valdībai jeb pirkt valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīrus tieši no valdības. Latvijas valdības parādzīmes gan nonāk LB, bet kā valdību kreditējušo komercbanku ķīlas, pret kurām komercbankas saņem aizdevumus no Centrālās bankas. Tas šķiet loģiski un droši, jo kaut kur taču ir jābūt latu un citu nacionālo valūtu avotam.
Nu jau ilgāku laiku eiro maiņas kurss ir augstāks nekā ASV dolāram tāpēc, ka arī eiro emisiju ierobežo ECB politika kreditēt tikai bankas pret valdību parādzīmēm, nevis valdības. LB ir sapratusi ECB tā, ka tiks palielināta parādzīmju ķīlu pieņemšana no komercbankām, nevis mainīts kreditēšanas mehānisms un aizdota nauda tieši valdībām.
Eiro divkāršais nodrošinājums ar valstu un banku parādzīmēm atgādina aizdevumu došanu Latvijas valstij pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Citas valstis uzticēja savu naudu Latvijai, bet lika, lai Latvija to aizdod komercbankām un komercbankas – citiem uzņēmumiem. Ja šie uzņēmumi izputētu, bankām būtu jāatdod nauda uzņēmumu vietā. Tika uzskatīts, ka aizdevums tādējādi ir pilnīgā drošībā, bet īstenībā bankrotēja gan kredītņēmēji, gan kredītus devušās bankas ar Baltiju priekšgalā, un G-24 aizdevums ielika pamatu Latvijas valsts tagadējam parādam.
Eiro zonas gadījumā atklājās, ka komercbankas ir aizdevušas valdībām naudu bez kādiem aprēķiniem par valstu iespējām naudu atdot, jo komercbankas bija tikai starpnieki, kas ņēma savus procentus par naudas transportēšanu no ECB uz valdību kasēm. Savukārt valdības aizņēmās aizvien vairāk, lai atdotu aizvien lielākus procentus par aizvien lielāku parādu.
Pastāv uzskats, ka pakāpeniski bankas savienībā ar kredītreitingu aģentūrām kļuva no naudas transportētājām par izspiedējām. Aģentūras pazemināja vispirms Grieķijas un Islandes, pēc tam Portugāles un Īrijas, bet pa vidu arī Latvijas kredītreitingus līdz līmenim, kādā bankas bija publiski apņēmušās naudu neaizdot, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēta banku noguldītāju drošība. Tādā gadījumā valstis nedrīkstēja aizņemties parastajā kārtībā un tām nācās meklēt palīdzību vai nu Starptautiskajā valūtas fondā un Eiropas Komisijā, vai pie tādiem aizdevējiem, kuri atgādina mūsu nebanku kreditētājus, tikai par miljoniem reižu lielākām summām. «Finanšu tirgi ir sapratuši, kā pelnīt uz vērtspapīru cenu krituma,» skaidro Latvijas Swedbank pārstāvis Mārtiņš Kazāks. Tie tagad pērk grūtībās nonākušo valstu parādzīmes ar nosacījumu, ka par 100 miljonu parādzīmi kreditori dos tikai 80 vai 60 miljonus, bet atpakaļ prasīs visus 100. Starpību veidojot ne vien kreditoru peļņa, bet arī risks, par ko taču liecina kredītreitingu aģentūru vērtējums. Par šiem vērtējumiem aģentūras ir saņēmušas asu kritiku no EK un ECB vadītājiem, jo eiro zonas valstu parādi jau skaitījās nodrošināti ar EK solījumiem, ka parādi tiks atmaksāti. Šaubas par solījumu izpildi lika ECB publiski izskaidrot, kā solījumi tiks nodrošināti. Eiro zonas valstis tikšot atbrīvotas vismaz no izspiedējiem, kuri nevarēs nopirkt 100 miljonu parādzīmi par 60 miljoniem, ja to pašu parādzīmi var pārdot ECB par 95 miljoniem. Paliek jautājums, vai komercbankas patiešām atteiksies no virspeļņas, ko deva naudas izspiešana no valdībām, kad banku nauda nonāca līdz valdībām caur starpniekiem un par sevišķi augstām likmēm. Nākamās bažas ir inflācija visā eiro zonā, kurai vēl tālu līdz Latvijas inflācijas līmenim, par spīti ļoti apjomīgajai eiro drukāšanai. M. Kazāks to izskaidro ar palēnināto naudas apriti. Kamēr miljardu miljardi tiek bīdīti no banku kontiem uz ofšoriem un atpakaļ, tie vēl neietekmē patērētāju situāciju, bet kādā brīdī šis aizsprosts var sagrūt un eiro lietotāji nostādīti tādā situācijā, salīdzinot ar kādu Latvijas tagadējā inflācija ir nieks. Diez vai EK tad atļaus savai parādniecei Latvijai kļūt par saliņu, kur cenu stabilitāti sargā lata revalvācija.