Kaspars Dimiters: es atsakos no Latvijas pilsonības
"Šī nav Latvijas valsts, kuru iznīcināja 1940. gadā. 20 gadus esmu dzīvojis feik [viltus - angļu val.] valstī, baudot feik neatkarību un feik brīvību," savā blogā raksta dziesminieks Kaspars Dimiters.
"20 gadus tiku mānīts, ka esmu neatkarīgās Latvijas pilsonis. Nu, kad man nav ne mantas, ne ienākumu, kad visas manas izdzīvošanas iespējas ir arestētas, atliek vēl tikai manis paša arests. Jā, esmu bijis avantūrists, esmu iegrābies parādos, taču nekad to neesmu darījis iedzīvošanās dēļ. Esmu mahinējis, lai ierakstītu un izdotu katru nākamo albumu, lai īstenotu katru nākamo utopiju par kādu sakārtotu kultūras oāzi, dievnamu vai reiz bijušo un vienmēr no jauna sapņoto Krusta skolu," pārdomās dalās mūziķis.
Viņš norāda, ka nejūt gandarījumu par Latvijas pilsonību. "Šodien sajutu, ka solidārāks esmu ar tiem, kas šajā feik valstī divas dekādes pazemoti par nepilsoņiem. Viņu statuss ir īstāks. Jo ko dod būt par valsts pilsoni valstī, kuras nemaz nav?" retoriski vaicā K. Dimiters.
"Lai latviešu tauta sevi pasargātu un paglābtu, ir pēdējais laiks izlīgt ar tradicionālajiem cittautiešiem un apvienoties kopīgai cīņai par šo zemi. Ja turpināsim viņus vīzdegunīgi pazemot, tie ne tikai neiemācīsies latviešu valodu, bet mūsu “priekam” nobalsos par āfrikāņiem. Ja nevēlamies globālā oligarhāta piebeigto nāciju kapsētā savas valsts sapni norakt pilnīgi, šī cīņa jāveic solidāri ne tikai ar cittautiešiem, bet arī ar pilnīgi visiem lokālā mēroga vēl elpot spējīgiem oligarhiem. Kā ASV pēc Lielās depresijas," pārliecināts K. Dimiters.
Viņš norāda, ka "20 gadus maldījies un maldīgi cerējis. Esmu dziedājis, taču neadekvāti rīkojies. Pirmkārt jau tāpēc, ka esmu ļāvies saukties par pilsoni valstī, kura joprojām reāla ir tikai laikmetā līdz 1940.gadam. Lai sevi un nevienu vairs nemānītu, vēlos attiekties no šīs feik valsts pilsonības un iegūt sev nepilsoņa statusu. Ja par parādiem sods man būs jāizcieš ieslodzījumā, gribu to izciest kā īsts nevalsts nepilsonis, nevis kā neīstas valsts neīsts pilsonis. Savu bijušā pilsoņa vietu vēlos atdot Latvijas neatkarības veterānam, leģendai – Konstantīnam Pupuram, kuram šī feik valsts to noorganizēt nav spējīga. Konstantīns, atšķirībā no manis, ir īsts karavīrs, virsnieks, kas par patiesi neatkarīgu Latviju grib cīnīties arī kā politiķis, ko es nekad neesmu gribējis un negribēšu, jo esmu tikai dziesminieks un dzejnieks. Lai Konstantīnam un viņa cīņu biedriem izdodas atjaunot īsto Latviju! Es gribu turpināt sapņot par Kārļa Ulmaņa Latviju un savā sirdī būt viņa īstās Latvijas pilsonis".