Mežā aug vērtīga ēdamā sēne, kas biedē sēņotājus

Igaunijas mežos aug daudz dažādu veidu sēņu, tomēr vairums no tām nesaņem pelnīto uzmanību. Viena no tām ir “Suillus variegatus” (bieži dēvēta par raibo sviestbeku vai samtaino sviestbeku).

Tā tiek uzskatīta par gardu ēdamo sēni, kuru nav nepieciešams iepriekš novārīt, taču tai piemīt kāda īpašība, kas daudzus attur no tās lietošanas uzturā. Priežu sviestbeka jeb priežu beka ir Latvijā bieža sviestbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.

Atšķirībā no citām dzeltenbrūnās sēnes cepurīte ir sausa, un sēne pat nedaudz atgādina baravikas. Ar vecumu sēnes sausā cepurīte, nonākot saskarē ar mitrumu, kļūst slidena.

Ārēji cepurīte ir gaiša, galvenokārt bēša vai dzeltenīga, un samtaina, kad tai pieskaras. Sēnes kātiņš iekšpusē ir dobs un izskatās kā cepure.Igaunijas mežos aug daudzas dažādas sēnes, un lielākajai daļai no tām netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Viena no tām ir dzeltenbrūnās bekas.

Tās tiek uzskatītas par ļoti garšīgu ēdamu sēni un nav nepieciešama vārīšana, taču tām tomēr ir viena īpašība, kas daudzus atbaida. Taču ne jau izskats padara šo gardo sēni atbaidošu.

Dzeltenbrūnās sviestabekas citrondzeltenajai mīkstumam ir viena dīvaina īpašība - tā kļūst zila, nonākot saskarē ar gaisu. Tieši šī reakcija liek sēņotājiem domāt, ka šī ir neēdama sēne. Ja dzeltenbrūnās bekas griezums nekļūst zils, tad tā nav tā, bet gan kāda cita suga.

Šī sēne neaug katrā mežā. Tā labprātāk aug skujkoku mežos, skujkoku nobirās un viršu neaugļos ar skābu smilšainu augsni. Tā kā dzeltenbrūnā sviestbeka dzīvo simbiozē ar priedēm, visuzticamāk to meklēt tieši priežu mežā.

Sēnes garša tiek uzskatīta par kulinārijas mākslas virsotni, tai piemīt maiga riekstu garša un aromāts. Zilā krāsa, kas parādās uz griezuma pēc novākšanas, termiskās apstrādes laikā izzūd, tāpēc nevar baidīties, ka sēņu ēdiens paliks zils.