Mūžībā devies viens no dāsnākajiem Vītolu fonda ziedotājiem; atvadu vārdi Voldemāram Gulēnam

Šoruden Vītolu fonds atvadās no dāsna ziedotāja un drauga- no Voldemāra Gulēna. Viņš ilgus gadus ir bijis tepat, klusām, nemanāmi, it kā neuzkrītoši, bet ar nesalaužamu pārliecību, ka tas, kas tiek paveikts, ir nozīmīgs devums arī Latvijas nākotnei, vēsta Vītolu fonds.

Ir rudens- atvadu laiks, kad vasara aiznes pēdējos saulainos mirkļus, bet dārzos uzzied asteres, tik vienkāršas, bet īpaši skaistas, krāsainas zvaigznītes- gan te, Vestienā, Zasā un Rūjienā, gan tur, tālajā Toronto. ,,Es biju, es palīdzēju būt”, tā teic ikviena no tām, sakot atvadu vārdus cilvēkam, kura dzīves mērķis bija atbalstīt, arī dziedināt un dot cerību.

Voldemārs Gulēns dzimis 1938. gadā Rīgā, Aizsaulē devies 2026. gada 29. augustā Toronto.

Sadarbības ar Vītolu fondu aizsākums bija 2007. gadā, kad, lai turpinātu savu vecāku vēlmi un apņēmību ikvienu mudināt, iedrošināt un atbalstīt, tika dibināta vecāku Ārstu Mirdzas un Voldemāra piemiņas stipendija, jo viņi uzskatīja, ka izglītība ir ,, vienīgā neatņemamā dzīves bagātība.”

Vecāku piemiņas stipendija radās Voldemāra mātes bērēs no radu un draugu ziedojumiem, vēlāk tā tika papildināta ar bērnu un mazbērnu materiālo atbalstu. Stipendija novēlēta studentiem vai studentēm no Vestienas, Zasas vai Rūjienas - šīm vietām dzimtas vēsturē bijusi īpaša loma. Ar lielu prieku un pieaugošu apņēmību bērni ir turpinājuši vecāku sākto darbu.

Ik gadu tika saņemts ziedojums, ik gadu tika apliecināts, ka Gulēnu dzimta tic Latvijas jauniešiem un viņu spējām.

Voldemārs Gulēns bija psihoterapeits, un tas nav tikai ārsts baltā halātā. Tas ir cilvēks, kuram tiek uzticētas bailes, sāpes un cerība. Dažreiz visvērtīgākais ir bijis vienkāršs vārds, mierīgs skatiens, roka, kas īstajā brīdī pieskaras plecam, un sajūta - es varu, es palīdzēšu.

Voldemārs Gulēns ir bijis arī viens no Latviešu fonda dibinātājiem. Savulaik viņš teica: “Izejot no pārliecības, ka mēs taču atbalstīsim latviešu lietas līdz sirmam vecumam, mums likās loģiski sākt mērķtiecīgi krāt kādu mazu naudiņu ik mēnesi.” Tā radās ideja dibināt fondu, lai paši sapņotu, domātu, strādātu, vadītu, lemtu, īstenotu, izvērtētu un papildinātu topošu kultūras mantojumu. Izauga organizācija Austras koka zīmē ar aicinājumu: “Dosim, dzīvosim!”.

Voldemāra Gulēna garajā dzīves ceļā ir sastapts daudz cilvēku- dažiem palīdzēts atgūt veselību, citiem vienkārši veltīts labs, spēcinošs vārds, lai palīdzētu un atbalstītu, un labie darbi nekur nepazūd. Tie paliek cilvēkos- lai gan vasara aiziet, siltums paliek. Varbūt tieši tāpēc šoruden asteres zied īpaši skaisti, jo, vai, kā `negribas pielikt punktu- ne puķu ziedēšanai, ne dzejolim, ne cilvēka dzīvei...

Lai asteru ziedēšanas laiks kļūst par klusu un gaišu piemiņu, lai katrs zieds nes sevī kāda stipendiāta atmiņu, kāda cilvēka kluso „paldies”...