Vai mums nāks pāri ar tankiem? Majors Slaidiņš atbild uz skatītāja tiešu jautājumu

Rīgā mācās būvēt aizsardzības līnijas – liek betona bluķus un prettanku “ežus”. Kāda jēga pie robežas būvēt aizsardzības līnijas? Vai mums nāks pāri ar tankiem vai tomēr uzbruks ar droniem, TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” skaidroja Latvijas armijas majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.

Majors pieļāva iespēju, ka Krievija pret savu potenciālo upuri izmantos tās spējas, kas var darboties. Tās var būt raķetes, tāpat arī kaujas tehnika. Būves pie robežas, pirmkārt, ir pretmobilitātes šķērslis. Izaicinājums ir tas, ka visiem šķēršļiem ir jābūt piesegtiem ar uguni, mīnētiem utt., skaidroja J. Slaidiņš, piebilstot, ka ar vienu līniju noteikti nepietiek, jābūt vairākām līnijām - otrajai un trešajai, un tās ir dziļumā.

“Skaidrs, ka pirmajai var izlauzt robu, apiet un pēc tam apiet visu pārējo, un tad zūd jēga. Ja dziļumā ir otrā un trešā līnija, tad jau var runāt par noturīgu aizsardzību,” uzskata J. Slaidiņš.

Piemēram, Latvijas brīvvalsts laikā Latvijas aizsardzības plāni balstījās uz Aiviekstes upi, Lubānas ezeru un Pededzes upi. Bet vēsture jau ir pierādījusi, ka, būvējot uz pašas robežas Mažino līniju, to vienkārši apgāja. Savukārt veco Staļina aizsardzības līniju Padomju Savienība vēlāk nespēja izmantot, J. Slaidiņš, kurš pēta karu vēsturi, pauda savu personīgo viedokli.

Ukraina izmanto dziļi ešalonētu aizsardzību, kurā spēki un šķēršļi ir izvietoti vairākās rindās jeb ešelonos dziļumā. Tā nepaļaujas tikai uz vienu priekšējo līniju. Ja pretinieks pārrauj vienu posmu, viņš saskaras ar nākamajām aizsardzības līnijām, uguns punktiem un rezervēm. Pēdējo reizi esot Ukrainā, J. Slaidiņš novērojis, ka ukraiņi visu laiku pastiprina otro un trešo aizsardzības līniju - “pūķa zobi”, prettanku grāvji, ierakumi, atkal “zobi”, dzeloņdrātis utt.