Lāču populācija Latvijā pieaug. Kā rīkoties, satiekot ķepaini?

Pēdējos mēnešos Latvijā regulāri tiek ziņots par sastapšanos ar lāčiem. Zoologs Vilnis Skuja norāda, ka tā nav tikai šķietamība – lāču populācija patiešām pieaug, un līdz ar to palielinās arī iespēja cilvēkiem sastapt meža lielāko plēsēju. Apdrošināšanas sabiedrība ERGO sadarbībā ar zoologu skaidro, kāpēc lāči tik bieži nonāk cilvēku redzeslokā un kā pareizi rīkoties, ja sastapšanās notikusi mežā vai dzīvnieks ieklīdis privātīpašumā, informē apdrošīnāšanas kompānija "ERGO".

“Mums nav pamata neticēt zinātniekiem - lāču skaits patiešām ir pieaudzis. Vienlaikus jāņem vērā, ka šodien gandrīz katram kabatā ir telefons ar kameru, ir automātiskās meža kameras un informācija sociālajos medijos izplatās ļoti ātri. Tāpēc arī šķiet, ka lāču ir vēl vairāk nekā agrāk,” stāsta zoologs Vilnis Skuja.

Eksperts skaidro, ka lielākā daļa cilvēku sastop jaunos lāčus, kuri vēl meklē savu teritoriju dzīvošanai. Lācēni kopā ar māti pavada aptuveni divus gadus, savukārt vecumā no trīs līdz septiņiem gadiem tie aktīvi klejo, līdz atrod vietu, kur apmesties un sākt patstāvīgu dzīvi.

“Pieaugušajiem lāčiem, kas sasnieguši apmēram desmit gadu vecumu, teritorijas jau ir izveidojušās, un viņi pārvietojas salīdzinoši nelielā apgabalā. Savukārt jaunie lāči ir daudz ziņkārīgāki - viņi meklē savu vietu, pēta apkārtni un tieši tāpēc biežāk nonāk cilvēku tuvumā,” stāsta zoologs.

Lielākā iespēja sastapt lāci joprojām ir Ziemeļvidzemē pie Igaunijas robežas, kā arī citviet Vidzemē un Sēlijā, tomēr atsevišķi novērojumi arvien biežāk reģistrēti arī citos Latvijas reģionos.

Lai arī brūnais lācis vairumā gadījumu izvairās no cilvēka, tas ir lielākais sauszemes plēsējs Latvijā. Pieaudzis tēviņš var svērt vairāk nekā 250 kilogramus, bet īsās distancēs attīstīt ātrumu līdz pat 50 kilometriem stundā. Tāpēc mēģinājums no lāča aizbēgt nebūs efektīvs.

Zoologs atgādina, ka arī šķietami neliels lācēns var radīt maldinošu priekšstatu. “Otrā gada lācēns jau ir liela suņa augumā un sver gandrīz tikpat, cik pieaudzis cilvēks. Turklāt lācis ir ārkārtīgi spēcīgs dzīvnieks - pat salīdzinoši viegls ķepas vēziens cilvēkam var radīt ļoti smagas traumas,” uzsver V. Skuja. “Vēl viena bieži pārprasta lāču uzvedības pazīme ir brīdis, kad lācis pieceļas pakaļkājās. Lai gan skats ir biedējošs, tas parasti nenozīmē gatavošanos uzbrukumam, bet gan to, ka dzīvnieks vienkārši cenšas labāk saskatīt un izvērtēt apkārt notiekošo situāciju.”

“Ja lācis jūs vēl nav pamanījis, vislabāk ir palikt uz vietas un ļaut viņam aiziet, jo lielākajā daļā gadījumu lācis cilvēku uztver kā potenciālu apdraudējumu un izvēlas pats doties prom. Savukārt, ja viņš tuvojas, nevajag skriet, bet gan jāatkāpjas lēnām, neuzgriežot dzīvniekam muguru. No lāča aizbēgt nav iespējams, bet vairumā gadījumu viņš pats zaudēs interesi un dosies prom,” iesaka V. Skuja. “Ja cilvēks labi prot kāpt kokā, atsevišķās situācijās var mēģināt glābties arī šādā veidā, jo pieaugušiem lāčiem kokos kāpt nepatīk. Tomēr jāatceras, ka jauni lāči un lācēni kokos rāpjas ļoti veikli, tāpēc vienmēr jāizvērtē, ar kāda vecuma dzīvnieku ir darīšana.”

Īpaša piesardzība nepieciešama, ja tuvumā redzami lācēni - tas nozīmē, ka netālu var atrasties arī lāču mamma. Tāpat nevajadzētu tuvoties vietām, kur redzamas nomedīta dzīvnieka atliekas vai pulcējas kraukļi un citi putni, jo tur var atrasties lācis, kas tajā brīdī barojas un cilvēka tuvošanos var uztvert kā apdraudējumu savai barībai.

Ja mežā dodaties kopā ar citiem cilvēkiem, eksperts iesaka turēties vienkopus. Lielāka cilvēku grupa lācim šķiet biedējošāka, savukārt mierīga savstarpēja sarunāšanās un citi cilvēka klātbūtni signalizējoši trokšņi palīdz dzīvniekam laikus pamanīt cilvēkus un izvairīties no negaidītas sastapšanās. Ja lācis tomēr izrāda interesi un nāk klāt, cilvēkiem jāsastājas cieši kopā un, ja iespējams, jāizpleš jakas vai cits apģērbs uz izstieptām rokām, lai vizuāli izskatītos lielāki. Šāds mainīgs siluets lāci var samulsināt un atturēt no tuvināšanās.

Arī dodoties mežā vienatnē, ieteicams ik pa laikam likt par sevi manīt - pasist plaukstas, parunāt, pasvilpot vai, piemēram, pagrabināt atslēgas, uzsist pa spaini vai piekārtu zvaniņu, ja tāds ir līdzi. Tas ļaus lācim laikus pamanīt cilvēka klātbūtni, brīdinās dzīvnieku, neradot sajūtu, ka cilvēks cenšas viņam nemanot pietuvoties un apdraudēt - tātad atturēs lāci no tuvošanās.

Lāči pie mājām visbiežāk nonāk barības meklējumos. Tos var piesaistīt komposta kaudzes, bišu dravas, dzīvnieku barība vai citi viegli pieejami pārtikas avoti.

“Ja lācis pie īpašuma atgriežas vairākas reizes īsā laika periodā, par to noteikti jāziņo Valsts meža dienestam, Dabas aizsardzības pārvaldei vai savai pašvaldībai. Sākumā viņu var mēģināt atbaidīt ar skaļām metāliskām skaņām, taču, ja dzīvnieks turpina tuvoties, pašiem riskēt nevajadzētu un labāk palikt iekštelpās,” norāda zoologs.

Pēc eksperta teiktā, lāčiem īpaši nepatīk asas un nedabiskas skaņas, tāpēc dzīvnieka atbaidīšanai var izmantot metāla priekšmetus vai skaļu svilpi. Savukārt šāvienu trokšņi un uguns lāčus parasti neatbaida, jo savvaļā tie regulāri sastopas ar pērkona negaisiem, mežu ugunsgrēkiem un citiem līdzīgiem trokšņiem. Atsevišķās situācijās efektīvi var būt arī īpaši lāču atbaidīšanas līdzekļi, kas izsmidzina nevis piparu gāzi, bet lipīgu gēla strūklu. Zoologs gan uzsver, ka jāizvēlas Eiropas brūnajiem lāčiem piemēroti līdzekļi, jo ne visi citos reģionos pieejamie atbaidīšanas līdzekļi būs piemēroti Latvijas apstākļiem.

“Vēl būtiski ir atcerēties, ka nekādā gadījumā nedrīkst piebarot savvaļas dzīvniekus. Ja lāči regulāri sastop cilvēka smaržu vietās, kur pieejama barība, tie ar laiku cilvēku sāk asociēt ar ēdienu, kļūst drošāki un biežāk ieklīst apdzīvotu vietu tuvumā. Tāpēc ir svarīgi nepieļaut, ka pārtikas atliekas vai citi barības avoti tiem kļūst viegli pieejami,” uzsver Vilnis Skuja.