Marina Rebeka atklāj, ko slēpj pasaulslavenie opernami

Intervijā “Nra.lv TV sarunas” operdziedātāja Marina Rebeka atklāja, ka, uzstājoties uz skatuves ļoti senos operas namos, jutusi vēstures klātbūtni.

“Daudzi no šiem namiem laika gaitā ir pārveidoti. Pirmo reizi, kad es dziedāju “La Scala”, operas nams vēl nebija pārbūvēts. Tas bija 2008. gadā. Un tad nāca milzīga renovācija, kurā izņēma ārā visu zāli un palika tikai fasāde.

Tagad ir savādāk. Jā, ir salikta atpakaļ skatuve, ir tie paši dēļi, bet akustika ir mainījusies. Agrāk bija ģērbtuves, par kurām bija zināms, ka Monserata Kabaljē, Marija Kallasa tur bijušas. Bet tagad telpas ir modernas, ar gaisa apkuri - tur kaut kas ir no bijušā, bet kaut kas nav,” stāsta Rebeka.

Piemēram, Sankarlo ir vecs teātris, kurā esot ļoti laba akustika, taču cilvēki atceras laikus, kad akustika bijusi daudz, daudz labāka.

“Katānijā ir ļoti interesants teātris. Tam apakšā ir pazemes upe. Kad ārā ir ļoti karsts, teātrī ir daudz vēsāks - ir uzbūvēts tā, lai notiek naturāla ventilācija. Tas ir arhitektoniski ģeniāli izdomāts,” saka dziedātāja.

“Atceros, kā pirmo reizi kāpu uz “Metropolitan” skatuves. Zāle ir milzīga - vairāk nekā 4500 skatītājiem. Un operas vadība vienmēr vispirms grib dzirdēt, kā dziedātāja balss skan tajā akustikā. Lūdz arī pārvietoties pa skatuvi.

Kad es pirmo reizi uzgāju uz skatuves, zāle bija tumša. Es pie sevis domāju: “Oho, tā ir tā zāle un skatuve, kur visi ir dziedājuši!” Jā, tā ir saviļņojuma sajūta, svētki un atbildība.”