Vītolu fonds vēsta par lielu zaudējumu
15. maijā, pašā ceriņu ziedēšanas laikā, tālajā Mūžības ceļā devies Gundars Strautnieks, ilggadējs Vītolu fonda ziedotājs un draugs, "Facebook" vēsta Vītola fonds.
Vītolu fonds "Facebook" raksta: "Vairāk rūgti nekā saldi ceriņi šodien smaržo arī Raunā, mazajā, gleznainajā pilsētiņā ar varenajām pilsdrupām un pašai savu Staburagu, kur pasaulē pirms 94 gadiem nāca Gundars Strautnieks. Pirmie divpadsmit dzīves gadi tika pavadīti Latvijā, tad 1944. gadā kopā ar ģimeni nācās doties uz Vāciju. Strautnieka kungs reiz teica: ,,Kaut arī biju vēl mazs, atvadīšanās no Latvijas man bija sāpīgs pārdzīvojums. Es pirmo reizi redzēju tik daudz cilvēku raudam un dziedam ,,Dievs, svētī Latviju...”’
Strautnieki dzīvoja dažādās bēgļu nometnēs, samierinājās ar trūkumu, piedzīvoja uzlidojumus un bumbu sprādzienus. Tomēr katrā bēgļu nometnē varēja apmeklēt latviešu skolu, turpināt iepazīties ar tautas bagātajām tradīcijām un kultūru.Gundaram radās iespēja darboties skautu organizācijā, sportot, dibināt draudzību ar vienaudžiem, vienlaikus stiprinot nacionālo pašapziņu un tēvu zemes mīlestību.
1950. gadā ģimene izceļoja uz ASV. Sekoja smags darbs, dienests armijā, tad studijas Mičiganas Valsts universitātē, kur tika iegūts pedagoģijas zinātņu maģistra grāds. Daudz gadu tika pavadīts, skolojot jauno paaudzi, darbs allaž tika veikts ar visaugstāko atbildību, noteiktību, stingrību pret sevi un citiem. Savas darba gaitas Gundars Strautnieks beidza kā Saginavas lielākās ģimnāzijas direktors. Visu mūžu viņam bija svarīgi apliecināt savas tautas darba tikumu, un, beidzot aktīvās darba gaitas, viņš teica:,,Ceru, ka attaisnoju latviešu labo slavu darba devēju vidū.”.
Gundars Strautnieks allaž spējis savienot profesionālo darbību ar viņam tik sirdij tuvo kalpošanu latviskiem mērķiem. Viņš ir ieņēmis nozīmīgus amatus vairākās latviešu organizācijās, vadījis neskaitāmas sporta kopas, darbojies vietējo biedrību valdēs, nepārtraukti informējis amerikāņu sabiedrību, publicējot rakstus par dzīvi Latvijā, bijis Amerikas latviešu apvienības (ALA) valdes loceklis, ALA Dzintara biedrs, Garezera Zelta mūža biedrs, Daugavas Vanagu Mūža biedrs un akadēmiskās biedrības konkordijas Valdemārija filistrs.
Gundars Strautnieks pats savulaik atzinis, ka viņa mūžā ir divas vissvarīgākās vērtības: ,,Mana dzīve ir veltīta manai ģimenei un latviešu tautai.”
Gundara Strautnieka sirds siltumu allaž ir saņēmusi viņa ģimene: sieva Astrīda, ar kuru kopā pavadīti tik daudzi mīlestības, uzticības un savstarpēja atbalsta pilni gadi, izaudzināti dēli un meita.
Vītolu fonds Strautnieka kunga dzīvē ienāca nejauši, turpmākos divdesmit gadus padarot viņu ne tikai par dāsnu Latvijas jauniešu atbalstītāju, bet arī par uzticamu draugu un domubiedru. Reiz, kārtējo reizi viesojoties Latvijā, Strautnieka kungs pēc pavisam neilgas tikšanās un iepazīšanās ar Latvijas jauniešu skarbajiem dzīves stāstiem, atgriežoties ASV, nekavējoties izlēma dibināt stipendiju. Tad tapa vēl viena stipendija, tad nākošā... Gundars Strautnieks bija ne tikai ziedotājs- viņš regulāri viesojās Latvijā, tikās ar stipendiātiem, priecājās par viņu panākumiem, apceļoja Latviju, apmeklējot gan Brāļu kapus Lestenē, gan citas ikvienam tautietiem nozīmīgas piemiņas vietas.
Visgrūtāk ir atvadīties pavasarī, kad viss zied, smaržo un dzīvo. Un ziedu ķekaros ne viens vien gluži kā bērnībā meklē ceriņziedu laimītes. Dažiem izdodas, dažiem varbūt nē, bet Gundara Strautnieka izskolotajiem Latvijas jauniešiem savulaik noteikti paveicās, satiekot cilvēku, kurš tik ļoti visu mūžu ir mīlējis savu Tēvzemi un svētījis tās nākotni ar saviem labajiem darbiem. Ne velti jaunieši atzinuši: „Tā ir bijusi pasakaina sajūta, kad apzinies, ka ir bijis cilvēks, kurš neatstāja vienu grūtībās, kurš palīdzēja augt, bija kopā ar tevi.”
Ceriņi šopavasar Gundara Strautnieka tuvajiem un mīļajiem zied citādāk- skumjāk un rūgtāk, jo tajos ir tik daudz sāpīgu domu par nepateiktajiem vārdiem un zaudēto tuvumu. Bet šajās dienās ceriņu kupenas, violetās, zilās, un jā, reizumis arī baltās, savu smaržu gan Raunā, gan Penkulē, gan arī tālajā Amerikā sūta pavasara debesīm.
Ir sācies Mūžības ceļš kādam labam, dāsnam un savu Tēvzemi līdz pēdējam mirklim tik mīlošam cilvēkam. Un šis ceļš noteikti būs ceriņu krāsā...Tik ļoti, ļoti balts...
Visdziļākā līdzjūtība Astrīdai, mazdēlam Ērikam, dēliem un visiem, kam Gundars ļoti pietrūks."
