Jūra pēc likuma ir publiskais ūdens, un tam jābūt brīvi pieejamam, taču reāli aizkļūt līdz pludmalei labākajā gadījumā var pilsētās. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes studente Karīna Jansone maģistra darbā pētījusi, cik pieejamas ir Vidzemes pludmales, un secinājusi, ka vairākumā gadījumu piejūras ciematos atpūtniekus negaida nedz vietējie iedzīvotāji, nedz pašvaldības.
«Problēma galvenokārt saistīta ar zemes reformu, kā rezultātā visas brīvās zemes pārgāja privātīpašumā, un pašvaldībām pie jūras nav nedz vietas, kur ierīkot stāvvietas, nedz elementāra labiekārtojuma,» saka K. Jansone. Pēc viņas novērojumiem, Vidzemes piekrastē daudzviet piejūras teritorijas ir aizmirstas un nekoptas, būtībā tās uztur privātie zemes īpašnieki, kuri saprotamu iemeslu dēļ atpūtniekus labāk redz ejam, nekā nākam. Ir pat tādas vietas, kur pieeja pie jūras ir tikai vistuvāk dzīvojošajiem, un tas ir draudzības jautājums – vai kaimiņš ļaus kaimiņam šķērsot savu sētu, lai aizkļūtu līdz ūdenim. «Šobrīd pašvaldības izvēlas strausa politiku, jo Aizsargjoslu likums ir ļoti formāls un pašvaldību interesēs ir izpildīt likumu.
Paredzēt pieeju jūrai ik pa vienam kilometram ir vienkārši, bet par to, kā izpildīt šo prasību dabā, neviens nedomā,» saka K. Jansone. Katastrofāla situācija, pēc viņas domām, ir Skultē, Tūjā un citviet, kur trūkst infrastruktūras. «Apsaimniekotāji taču ir ieinteresēti, lai situācija ir sakārtota, jo ar aizliegumu atstāt mašīnu neko neatrisināsim,» uzskata K. Jansone.
Neatkarīgā devās uz Carnikavas pludmali, lai klātienē pavērotu, cik ērti jūrai var piekļūt pašvaldības viesi. Pa ceļam uz piejūras autostāvvietu novērojām pirmo upuri, kurš savu BMW spēkratu neapdomīgi novietojis ceļa malā. Sods par šo pārkāpumu ir 30 latu, brīdinājumi netiek izsniegti.
«Te nav nevienas zīmes, kas norādītu, kur jābrauc uz jūru. Ja nebūtu pa Carnikavu malies jau no bērna kājas, es nekad uz šejieni neatbrauktu,» saka stāvvietā sastaptais rīdzinieks Raimonds. Placī paredzēta vieta 50 automašīnām, taču reāli tur ietilpst tikai 40, stāsta kasiere Baiba. «Ja cilvēks samaksā latu, viņš uzskata, ka var likt mašīnu, kā grib. Dienā ieņēmumi ir ap simts latu, klāt vēl jāpierēķina sodi. Visa šī nauda nonāk pašvaldības budžetā,» stāsta kasiere. Viņa atzīst, ka atpūtnieki bieži ir neapmierināti, jo stāvvieta ir pārpildīta, turklāt daudzi domā, ka kasiere melo, ka vietu nav. «Bija gadījums, kad kaimiņi pretējā ielas pusē atļāva novietot mašīnas pie sevis pagalmā, bet atbrauca Pašvaldības policija un lika visiem braukt prom. Piemēram, šodien te ir trīs ģimenes ar bērniem invalīdiem – it kā nav daudz, bet domāju, ka vajadzētu padomāt, kā viņiem ērtāk piekļūt jūrai,» saka Baiba. No stāvvietas līdz ūdenim jāmēro aptuveni 15 minūšu, ja auto tiek atstāts ārpus aizlieguma zonas – 30 minūšu. Līdzīga situācija ir arī citās apkārtējās pludmalēs.
Carnikavas novada domes teritorijas plānotājs Zintis Varts atklāj, ka visās pludmalēs tuvāko piecu gadu laikā plānota rekonstrukcija. Kalngalē stāvvietu varētu paplašināt pie dzelzceļa stacijas, savukārt Garciemā nākamgad tiks veikta Meža ielas rekonstrukcija – ceļmalā tiks izbūvēts trotuārs, bet brīvajās vietās atvēlēts laukums automašīnām. Stāvvietu varētu izbūvēt arī pie sūkņu stacijas, no tās līdz jūrai būtu kājām jāmēro aptuveni 300 metru. Savukārt Carnikavā stāvvietu Jūras ielas galā tuvāko piecu gadu laikā varētu paplašināt vēl par 60 vietām. «Saplānot jau mēs varam daudz, bet naudas ir tik, cik ir, un pagastā ir arī citas prioritātes,» saka Z. Varts. Viņš piebilst, ka Gaujā ir doma uzlabot piebraucamā ceļa kvalitāti, Lilastē ir doma papildus 110 maksas vietām izbūvēt arī bezmaksas autonovietnes – tās būtu aptuveni 400 metru attālumā no jūras pie dzelzceļa.
Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktora vietniece Dace Sāmīte Neatkarīgajai norāda, ka, par spīti skepsei, pēdējo piecu gadu laikā iedzīvotāji kļuvuši likumpaklausīgāki. «Būtu labi, ja cilvēkiem jau uz šosejas būtu zīmes ar norādēm, kā piekļūt pie jūras, tad netiktu izbraukāti jauni ceļi un kāpas,» piebilst D. Sāmīte.