Uzreiz to dāmu un visus pārējos, var tūlīt ņemt ciet, bet pie mums, tā ir pilnīga utopija..!?
← Alberts Bels – tipisks latviešu mietpilsonis
Saeimā iesniegts pret bērnu maitāšanu vērsts likumprojekts →
Solvita Āboltiņa – bērnu tirgotāja?
Publicēts 24 septembrī, 2014 autors ivarsp
Solvita Mellupe, vēlākā Āboltiņa
Solvita Mellupe, vēlākā Āboltiņa
Nesen tika publicēta Kanādā dzīvojušas bijušās Latvijas iedzīvotājas Vikijas Toras atklātā vēstule, kurā viņa tieši apvainoja vairākas Latvijas augsti stāvošas amatpersonas bērnu tirdzniecībā. Minēto personu starpā bija arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Mellupe), kura ilgu laiku strādāja LR Ārlietu ministrijā, ko autore nosauc par vienu no galvenajām bērnu tirdzniecības sistēmas radītājiestādēm (kopā ar Tieslietu ministriju, kuras ministre Āboltiņa arī ilgu laiku bija).
Zemāk tiek pilnībā pārpublicēts Solvitas Mellupes no Jaunā laika uzstāšanās Saeimā 12.12.2002, kurā viņa, iestājoties pret adopciju uz ārzemēm ierobežošanu, lej krokodila asaras par bāreņiem. Tā vietā, lai Latvijā radītu normālu vidi bāreņu aprūpei, kas ir valsts un politiķu viens no virsuzdevumiem, Mellupe nekautrējoties publiski deklarē, ka labāk no viņiem ir atbrīvoties, ja kāds tos ņem pretī, un pilnībā ignorē reālā adopcijas procesa biznesa pusi, kas adopciju (jo īpaši uz ārzemēm) padara par galēji amorālu darbības sfēru. Iespējams, tieši dēļ darbības šai jomā Mellupe savulaik apliecināja savu bezprincipialitāti, parādīja sevi kā cietsirdīgu un spējīgu nelietību realizētāju un tādējādi izkalpojās līdz ministres un valsts otrās amatpersonas līmenim.
„Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Pagājušās Saeimas pēdējā sēdē tika pieņemts grozījums Civillikuma 162.pantā. Šis grozījums paredz to, ka bērnu var adoptēt tikai tajā gadījumā, ja viņš adoptētāja aprūpē ir atradies vismaz 6 mēnešus, kā arī paredzēja izņēmuma tiesības samazināt šo termiņu līdz 3 mēnešiem. Prezidente uzskatīja, ka šis konkrētais grozījums ierobežo adopciju, un tāpēc atgrieza šo likumu caurlūkošanai.
Šis grozījums pēc būtības jau sen ir pārkāpis tīri juridiskus rāmjus, tāpēc es jūs lūdzu to skatīt ne tikai no juridiskā, bet arī no morāli ētiskā viedokļa, jo šis jautājums, kas mums šodien ir jāizskata, attiecas uz 14 245 bērniem. Tādi ir dati pēc pētījumiem par to, cik daudz bērnu atrodas dažādās iestādēs.
Es pieņemu, ka runātāji pēc manis kāps tribīnē un teiks, ka tā redakcija, kuru ir atbalstījusi Juridiskā komisija, ka šis termiņš ir nosakāms katrā gadījumā atsevišķi un ka šo termiņu varētu noteikt Ministru kabineta noteikumi… ka Juridiskā komisija ar to ir atbalstījusi bērnu tirdzniecību.
Pirms jūs apgalvojat, ka tā tiek atbalstīta bērnu tirdzniecība, padomājiet par šiem 14 245 bērniem! Padomājiet par to, ka Hāgas konvencija nosaka, ka katram bērnam ir tiesības augt ģimenē, mīļuma un aprūpētības gaisotnē. [Šīs tiesības bāriņtiesas plaši pārkāpj, laupot bērniem vecākus un padarot viņus par dzīvu vecāku bāreņiem, bet institūcijas, kam tas ir jākontrolē (pašvaldības un VBTAI) vai nu piesedz bāriņtiesu patvaļu vai arī ir skeptiski vienaldzīgas. Mellupes uzstāšanās laikā šī necilvēcīgā sistēma ierobežotā veidā darbojās tikai Rīgā. Tagad tā mazierobežotās formās ir izplatījusies pa visu Latviju.] Vai šie bērni tādā veidā tiks pie šā mīļuma un pie šīs aprūpētības? Vai viņiem būs iespēja uzaugt ģimenē?
Šo jautājumu mēs varam skatīt arī no naudas viedokļa. Šodien tik daudz tika runāts par naudu, tika aicināts lūkoties nākotnē, nevis tikai domāt par šodienu, tātad domāt par ilgtermiņa pasākumu. Es jums nolasīšu dažus skaitļus: 3615 bērni dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādēs, un to finanšu izlietojums ir 7 783 172 lati; internātskolās – 4296 bērni, un tas valstij izmaksā 5 394 823 latus; ir sešas audžuģimenes – 2021 lats; 9133 aizbildnībā esoši bērni, kur aizbildņu atlīdzība ir 5 044 697 lati. Ieslodzījuma vietās atrodas 392 nepilngadīgie, kas valstij izmaksā 3069 latus gadā katrs, bet kopā sastāda 1 203 302 latus. Tātad visa šī summa kopā sastāda 20 286 553 latus. Tātad tas ir jautājums, kas saistīts arī ar naudu, arī ar šo mūsu tik daudz šodien meklēto naudu.
Pie manas jau nosauktās summas nāk klāt vēl 5 miljoni – atlīdzība aizbildņiem. Turklāt šī problēma, kas saistīta ar bērnu adopciju, ir ļoti sena problēma šajā valstī, un neviens līdz šim to vispār nav vēlējies risināt. Valstij vispār nav programmas, kādā veidā atbalstīt adopciju.
Runātāji, kas debatēs pēc manis, droši vien bildīs arī par to, ka mēs tirgojam bērnus uz ārzemēm un ka šis grozījums, kas bija iestrādāts iepriekšējā redakcijā, kuru Valsts prezidente atgrieza atpakaļ, ir vērsts galvenokārt uz to, lai mēs ierobežotu mūsu bērnu adopciju uz ārzemēm. Un atkal izvirzās šis pats jautājums par šiem 14 000 bērnu, kuriem tātad nav šo tiesību augt ģimenē. Ja valsts neko nedara, lai viņus adoptētu šeit, Latvijā, vai mums ir tiesības viņiem liegt iespēju tikt adoptētiem uz ārzemēm.
Jā, ir zināms šis skaitlis, ka ir 540 ārvalstu gribētāju, kuru pieteikumi stāv Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentā, un ka 138 ārvalstu adoptētāji vēl pavisam nesen ir iesnieguši šos pieteikumus. Šiem 14 000 bērnu, kad viņi būs izauguši lieli, būs tiesības mūs sūdzēt Strasbūras starptautiskajā tiesā, ka mēs viņiem esam lieguši šo iespēju uzaugt ģimenē.
Jautājums ir arī par starpniekiem un par nopelnīšanu. Un runa ir par to, kādā veidā pārliecināties, vai šie ārvalstu bērni adoptētāji ir godprātīgi. Tas ir pilnīgi cits jautājums! Ticiet man, es esmu strādājusi un redzējusi šīs lietas, kad bērni tiek adoptēti uz ārzemēm. Katrs ārvalstu adoptētājs, kurš pieprasa šeit adoptēt bērnu, vispirms tiek ilgi, dikti un rūpīgi pārbaudīts tajā valstī un tajās valstīs, no kurām viņš šos bērnus vēlas adoptēt. Ticiet man, tur ir sakārtota šī sociālā sistēma un tur šos vecākus pārbauda. Es esmu redzējusi, ka tā ir. Tur līdz pat tapešu krāsai viss tiek aprakstīts, tas, kāda būs tapešu krāsa tajā telpā, kur šis adoptētais bērniņš dzīvos un pagaidām praksē nav bijis tāda gadījuma, ka kāds no šiem uz ārvalstīm adoptētajiem bērniem būtu atgriezts atpakaļ… „
Vēl ir jāpiebilst, ka legāla bērnu tirdzniecība Latvijā var brīvi notikt, jo nemaz nav likuma, kas to ierobežotu. Respektīvi, ja adopcijas noformētāji par saviem „pakalpojumiem” paprasa pasakainas summas un kvītī neuzrāda, ka maksāts tiek par pašu bērnu (ko, protams, neviens nedara), tad juridiski šos morālos kropļus nav iespējams saukt pie atbildības (ja nu vienīgi kādas cietušās ģimenes radinieks izpildīs savu pienākumu). Zviedrijā (un ne tikai) ir speciāls likums, kurš nosaka cik un par ko adopcijas noformētāji drīkst saņemt, pārējais „ienākums” tiek traktēts kā samaksa par bērnu, kas ir kriminālnoziegums. Solvita Āboltiņa zina par to, līdzīgi cietiem šīs sfēras augsti stāvošām amatpersonām (Riekstai-Riekstiņai, Līvijai Liepiņai, Bērnu fonda Andrim Bērziņam no ZZS u.c.), tomēr neviena neko nedara lietas labā, kas kā minimums ir amata pienākumu nepildīšana, kas ir izraisījis ļoti smagas sekas, bet pēc visa spriežot tā ir ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana iedzīvošanās nolūkos.
Iesaku jums neielaisties diskusijās ar subjektiem vārdā "Koments" un "Guntis Akmeņkalns".
Koments savos komentāros neatzīst atsevišķu Latvijas reģionu piederību Latvijai, apstrīd Latgales reģiona iedzīvotāju tiesības dzīvot ārpus Latgales, lieto izsmejošus apzīmējumus Latvijas iedzīvotājiem.
Viņam ar sajūsmu pievienojas Guntis Akmeņkalns, kurš apzināti izplata melus par Latgales iedzīvotājiem (Rīgā, mans vērojums, tu nospļauties nevari, lai kādam čangalim amatā netrāpītu ģīmī). Jautāts nosaukt tos "čangaļus augstos amatos" ir spējīgs nosaukt tikai bijušo(!!!!) ģenerālprokuroru Stukānu.
Uzskatu, ka šie abi troļļi apzināti cenšas sanaidot Latvijas iedzīvotājus, slavinot nacistiskas idejas un izplatot acīmredzamus melus.
Komentāri: Epstīna faili:Gints Bude nosauc uzvārdus, kurus mēs visi zinām
Uzreiz to dāmu un visus pārējos, var tūlīt ņemt ciet, bet pie mums, tā ir pilnīga utopija..!?
← Alberts Bels – tipisks latviešu mietpilsonis
Saeimā iesniegts pret bērnu maitāšanu vērsts likumprojekts →
Solvita Āboltiņa – bērnu tirgotāja?
Publicēts 24 septembrī, 2014 autors ivarsp
Solvita Mellupe, vēlākā Āboltiņa
Solvita Mellupe, vēlākā Āboltiņa
Nesen tika publicēta Kanādā dzīvojušas bijušās Latvijas iedzīvotājas Vikijas Toras atklātā vēstule, kurā viņa tieši apvainoja vairākas Latvijas augsti stāvošas amatpersonas bērnu tirdzniecībā. Minēto personu starpā bija arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Mellupe), kura ilgu laiku strādāja LR Ārlietu ministrijā, ko autore nosauc par vienu no galvenajām bērnu tirdzniecības sistēmas radītājiestādēm (kopā ar Tieslietu ministriju, kuras ministre Āboltiņa arī ilgu laiku bija).
Zemāk tiek pilnībā pārpublicēts Solvitas Mellupes no Jaunā laika uzstāšanās Saeimā 12.12.2002, kurā viņa, iestājoties pret adopciju uz ārzemēm ierobežošanu, lej krokodila asaras par bāreņiem. Tā vietā, lai Latvijā radītu normālu vidi bāreņu aprūpei, kas ir valsts un politiķu viens no virsuzdevumiem, Mellupe nekautrējoties publiski deklarē, ka labāk no viņiem ir atbrīvoties, ja kāds tos ņem pretī, un pilnībā ignorē reālā adopcijas procesa biznesa pusi, kas adopciju (jo īpaši uz ārzemēm) padara par galēji amorālu darbības sfēru. Iespējams, tieši dēļ darbības šai jomā Mellupe savulaik apliecināja savu bezprincipialitāti, parādīja sevi kā cietsirdīgu un spējīgu nelietību realizētāju un tādējādi izkalpojās līdz ministres un valsts otrās amatpersonas līmenim.
„Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Pagājušās Saeimas pēdējā sēdē tika pieņemts grozījums Civillikuma 162.pantā. Šis grozījums paredz to, ka bērnu var adoptēt tikai tajā gadījumā, ja viņš adoptētāja aprūpē ir atradies vismaz 6 mēnešus, kā arī paredzēja izņēmuma tiesības samazināt šo termiņu līdz 3 mēnešiem. Prezidente uzskatīja, ka šis konkrētais grozījums ierobežo adopciju, un tāpēc atgrieza šo likumu caurlūkošanai.
Šis grozījums pēc būtības jau sen ir pārkāpis tīri juridiskus rāmjus, tāpēc es jūs lūdzu to skatīt ne tikai no juridiskā, bet arī no morāli ētiskā viedokļa, jo šis jautājums, kas mums šodien ir jāizskata, attiecas uz 14 245 bērniem. Tādi ir dati pēc pētījumiem par to, cik daudz bērnu atrodas dažādās iestādēs.
Es pieņemu, ka runātāji pēc manis kāps tribīnē un teiks, ka tā redakcija, kuru ir atbalstījusi Juridiskā komisija, ka šis termiņš ir nosakāms katrā gadījumā atsevišķi un ka šo termiņu varētu noteikt Ministru kabineta noteikumi… ka Juridiskā komisija ar to ir atbalstījusi bērnu tirdzniecību.
Pirms jūs apgalvojat, ka tā tiek atbalstīta bērnu tirdzniecība, padomājiet par šiem 14 245 bērniem! Padomājiet par to, ka Hāgas konvencija nosaka, ka katram bērnam ir tiesības augt ģimenē, mīļuma un aprūpētības gaisotnē. [Šīs tiesības bāriņtiesas plaši pārkāpj, laupot bērniem vecākus un padarot viņus par dzīvu vecāku bāreņiem, bet institūcijas, kam tas ir jākontrolē (pašvaldības un VBTAI) vai nu piesedz bāriņtiesu patvaļu vai arī ir skeptiski vienaldzīgas. Mellupes uzstāšanās laikā šī necilvēcīgā sistēma ierobežotā veidā darbojās tikai Rīgā. Tagad tā mazierobežotās formās ir izplatījusies pa visu Latviju.] Vai šie bērni tādā veidā tiks pie šā mīļuma un pie šīs aprūpētības? Vai viņiem būs iespēja uzaugt ģimenē?
Šo jautājumu mēs varam skatīt arī no naudas viedokļa. Šodien tik daudz tika runāts par naudu, tika aicināts lūkoties nākotnē, nevis tikai domāt par šodienu, tātad domāt par ilgtermiņa pasākumu. Es jums nolasīšu dažus skaitļus: 3615 bērni dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādēs, un to finanšu izlietojums ir 7 783 172 lati; internātskolās – 4296 bērni, un tas valstij izmaksā 5 394 823 latus; ir sešas audžuģimenes – 2021 lats; 9133 aizbildnībā esoši bērni, kur aizbildņu atlīdzība ir 5 044 697 lati. Ieslodzījuma vietās atrodas 392 nepilngadīgie, kas valstij izmaksā 3069 latus gadā katrs, bet kopā sastāda 1 203 302 latus. Tātad visa šī summa kopā sastāda 20 286 553 latus. Tātad tas ir jautājums, kas saistīts arī ar naudu, arī ar šo mūsu tik daudz šodien meklēto naudu.
Pie manas jau nosauktās summas nāk klāt vēl 5 miljoni – atlīdzība aizbildņiem. Turklāt šī problēma, kas saistīta ar bērnu adopciju, ir ļoti sena problēma šajā valstī, un neviens līdz šim to vispār nav vēlējies risināt. Valstij vispār nav programmas, kādā veidā atbalstīt adopciju.
Runātāji, kas debatēs pēc manis, droši vien bildīs arī par to, ka mēs tirgojam bērnus uz ārzemēm un ka šis grozījums, kas bija iestrādāts iepriekšējā redakcijā, kuru Valsts prezidente atgrieza atpakaļ, ir vērsts galvenokārt uz to, lai mēs ierobežotu mūsu bērnu adopciju uz ārzemēm. Un atkal izvirzās šis pats jautājums par šiem 14 000 bērnu, kuriem tātad nav šo tiesību augt ģimenē. Ja valsts neko nedara, lai viņus adoptētu šeit, Latvijā, vai mums ir tiesības viņiem liegt iespēju tikt adoptētiem uz ārzemēm.
Jā, ir zināms šis skaitlis, ka ir 540 ārvalstu gribētāju, kuru pieteikumi stāv Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentā, un ka 138 ārvalstu adoptētāji vēl pavisam nesen ir iesnieguši šos pieteikumus. Šiem 14 000 bērnu, kad viņi būs izauguši lieli, būs tiesības mūs sūdzēt Strasbūras starptautiskajā tiesā, ka mēs viņiem esam lieguši šo iespēju uzaugt ģimenē.
Jautājums ir arī par starpniekiem un par nopelnīšanu. Un runa ir par to, kādā veidā pārliecināties, vai šie ārvalstu bērni adoptētāji ir godprātīgi. Tas ir pilnīgi cits jautājums! Ticiet man, es esmu strādājusi un redzējusi šīs lietas, kad bērni tiek adoptēti uz ārzemēm. Katrs ārvalstu adoptētājs, kurš pieprasa šeit adoptēt bērnu, vispirms tiek ilgi, dikti un rūpīgi pārbaudīts tajā valstī un tajās valstīs, no kurām viņš šos bērnus vēlas adoptēt. Ticiet man, tur ir sakārtota šī sociālā sistēma un tur šos vecākus pārbauda. Es esmu redzējusi, ka tā ir. Tur līdz pat tapešu krāsai viss tiek aprakstīts, tas, kāda būs tapešu krāsa tajā telpā, kur šis adoptētais bērniņš dzīvos un pagaidām praksē nav bijis tāda gadījuma, ka kāds no šiem uz ārvalstīm adoptētajiem bērniem būtu atgriezts atpakaļ… „
Vēl ir jāpiebilst, ka legāla bērnu tirdzniecība Latvijā var brīvi notikt, jo nemaz nav likuma, kas to ierobežotu. Respektīvi, ja adopcijas noformētāji par saviem „pakalpojumiem” paprasa pasakainas summas un kvītī neuzrāda, ka maksāts tiek par pašu bērnu (ko, protams, neviens nedara), tad juridiski šos morālos kropļus nav iespējams saukt pie atbildības (ja nu vienīgi kādas cietušās ģimenes radinieks izpildīs savu pienākumu). Zviedrijā (un ne tikai) ir speciāls likums, kurš nosaka cik un par ko adopcijas noformētāji drīkst saņemt, pārējais „ienākums” tiek traktēts kā samaksa par bērnu, kas ir kriminālnoziegums. Solvita Āboltiņa zina par to, līdzīgi cietiem šīs sfēras augsti stāvošām amatpersonām (Riekstai-Riekstiņai, Līvijai Liepiņai, Bērnu fonda Andrim Bērziņam no ZZS u.c.), tomēr neviena neko nedara lietas labā, kas kā minimums ir amata pienākumu nepildīšana, kas ir izraisījis ļoti smagas sekas, bet pēc visa spriežot tā ir ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana iedzīvošanās nolūkos.
Avoti:
**LINKS**
Godātie draugi,
Iesaku jums neielaisties diskusijās ar subjektiem vārdā "Koments" un "Guntis Akmeņkalns".
Koments savos komentāros neatzīst atsevišķu Latvijas reģionu piederību Latvijai, apstrīd Latgales reģiona iedzīvotāju tiesības dzīvot ārpus Latgales, lieto izsmejošus apzīmējumus Latvijas iedzīvotājiem.
Viņam ar sajūsmu pievienojas Guntis Akmeņkalns, kurš apzināti izplata melus par Latgales iedzīvotājiem (Rīgā, mans vērojums, tu nospļauties nevari, lai kādam čangalim amatā netrāpītu ģīmī). Jautāts nosaukt tos "čangaļus augstos amatos" ir spējīgs nosaukt tikai bijušo(!!!!) ģenerālprokuroru Stukānu.
Uzskatu, ka šie abi troļļi apzināti cenšas sanaidot Latvijas iedzīvotājus, slavinot nacistiskas idejas un izplatot acīmredzamus melus.
P.S. Sīkāka informācija NRA arhīvā.
Komentēt