Pabriks: Mums politikā patīk pelēcīgas viduvējības, jo tas garantē stabilitāti

Par Eiropas Savienības neizdarītajiem mājasdarbiem Ukrainas atbalstam un savas drošības stiprināšanai intervijā LETA stāsta bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs un pašreizējais domnīcas "Northern Europe Policy Centre" direktors Artis Pabriks ("Latvijas attīstībai"). Viņš analizē arī ASV prezidenta Donalda Trampa fenomenu.

20. janvārī apritēja gads kopš Trampa otrreizējās stāšanās amatā. Gan starptautiskas domnīcas, gan mediji analizē šo tā saukto Trampa fenomenu, jo pašlaik tieši viņš ir galvenā darbojošās persona uz starptautiskās skatuves. Nesen ir iznākusi BBC žurnālista Edvarda Stourtona grāmata "Radīts Amerikā. Tumšā vēsture, kas noveda pie Donalda Trampa". Grāmatā autors pierāda, ka trampisms sakņojas ASV vēsturē un kultūrā. Stourtona secinājums: Tramps ir tikpat amerikānisks kā ābolu pīrāgs. Vai jūs tam piekrītat?

Es piekrītu tam, ka nekas nerodas tukšā vietā. Ja mēs cenšamies saprast un analizēt Trampa esību un būtību, tad jāraugās gan uz viņa personību, kam ir loma, gan uz to, kā ASV sabiedrība ir vēsturiski attīstījusies, tostarp pēdējā desmitgadē. Klasiski ASV vienmēr ir gājusi pa viļņiem - gan uz augšu, gan uz leju, atkarībā no savas starptautiskās iesaistes. Ir bijuši brīži, kad tā ir bijusi starptautiski vairāk iesaistīta, tad atkal ieslīgusi izolacionismā. Pašlaik mēs redzam izolacionisma tendenci. Klasiskās ASV un Eiropas attiecības, kas pašlaik ir ļoti saasinātas, vēsturiski ietekmēja tas, ka Amerikā savā politikā balstījās uz Eiropas imigrantiem. Pašlaik šīs vēsturiskās saiknes sāk zust, arvien mazāk amerikāņu ģimeņu jūt sasaisti ar Eiropu.

Līdztekus ASV sabiedrībā, tāpat kā daudz kur citur, tostarp arī Latvijā, pieaug neapmierinātība ar valdošajām elitēm, vērojama atsvešināšanās starp varu un tautu. Vēsturiski gan tas vienmēr tā ir bijis. Nav daudz lietu, kas vienotu aristokrātu un zemnieku. Arī demokrātijā elite, īpaši, ja tā ilgāku laiku ir pie varas, ir nodarbināta ar savām interesēm, un ne vienmēr iedziļinās, kas notiek pārējā sabiedrībā. To mēs pēdējā desmitgadē esam vērojuši arī ASV, tostarp gan Obamas, gan Baidena laikā. Amerikāņi saka: redziet, mūsu dzīve ekonomiski paliek arvien grūtāka. Latvijā, lai kā mēs sūdzētos, ekonomiski mēs tomēr ejam uz augšu, kamēr Rietumos ekonomiskā situācija aizvien kļūst sliktāka. Ja pagājušā gadsimta vidū viens pelnošs cilvēks, šajā gadījumā vīrietis, varēja nodrošināt visu ģimeni, tad šodien ASV tas vienkārši nav iespējams. Tāpat ir ārkārtīgi liela noslāņošanās. Visi šie faktori kopā raisa lielu neapmierinātību.

Noteikti jāpiemin arī mūsdienu modernās tehnoloģijas, sociālie tīkli, kas ļauj šādiem fenomeniem, kuriem piemīt spēcīgs populisms un spēja komunicēt citādā, reizēm pat brutālā, veidā, iekarot popularitāti neapmierināto iedzīvotāju vidū. Tramps to ļoti veiksmīgi izmanto, ignorējot klasiskos medijus, bet ļoti aktīvi komunicējot sociālajos tīklos.

Viņš fragmentēto sabiedrību ir spējis uzrunāt. Tostarp uzdodot jautājumu, kāpēc mums jāmaksā par eiropiešu aizsardzību, ja viņiem pašiem ir nauda. Loģisks arguments. Tāpat Tramps saka, kāpēc mums jāuzņem miljoniem imigrantu, metam viņus laukā. Objektīvi nerisināts jautājums, līdzīgi kā Eiropā. Rezumējot, trampisms ir amerikānisks, tomēr tajā ir daudzas lietas, kas strādā arī citās sabiedrībās. Vēl viena lieta, no kuras Eiropai būtu jāmācās, ir tas, cik ātri ASV sabruka varas atzaru līdzsvari jeb "checks and balances". ASV it kā ir demokrātijas citadele, taču šis varas atzaru līdzsvars vienkārši brūk Trampa priekšā. Amerika ir oligarhiska demokrātija. Lai kļūtu par ASV prezidentu vai ieņemtu kādu citu nopietnu vēlētu amatu, vajag ļoti daudz naudas. Tie politisko partiju finansiālie ierobežojumi, kas eksistē Eiropā, nav iedomājami ASV. Latvijā būtu neiedomājama situācija, ka nosacīts "jānis bērziņš" noziedo miljonu kādas partijas kampaņai un pēc tam kļūst par vēstnieku Vašingtonā.

Trampu definēt ir samērā grūti. Vieni viņam piedēvē autoritārisma ideoloģiju un salīdzina ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, citi saka, ka Trampam nav nekādas ideoloģijas, bet viņš vienkārši ir šovmenis, tādēļ arī spēj uzrunāt tik ļoti dažādas sabiedrības grupas.

Pilnīgi skaidrs, ka Trampam nav nekādas ideoloģijas. Runa ir tikai par varu. Tas, ka Tramps ir atraktīvs, citādāks, ortodokss, protams, ka daudzus uzrunā. Meklēt Trampam piemītošu ideoloģiju ir pilnīgi veltīgi.

Runājot par Ukrainu, pēdējais Trampa paziņojums ir, ka galvenais šķērslis ceļā uz mieru ir Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Šķita, ka Tramps ir atteicies no Ukrainas vainošanas, un pēkšņi atkal šāda ziņa.

ASV lielie politiskie lēmumi tiek pieņemti ļoti šaurā lokā. Ir atsvešināti ļoti daudzi eksperti, kas nāk no ierēdniecības vides. Un Trampa pietuvināto lokā mēs vērojam neizprotamas simpātijas pret Krieviju. Tas ir ļoti nepatīkami. Bet ko tas dod, ja mēs kritizējam Trampu? Tieši neko. Svarīgākais, ko var piedāvāt Eiropas valstis. Diemžēl mēs redzam totālu bezzobainību un impotenci. Tad Eiropas valstu vadītāji grib sēdēt pie viena galda ar Trampu un runāt par Ukrainu, tad atkal runāt ar Putinu un viņu par kaut ko pārliecināt. Mēs esam tādā starptautiskajā politiskajā situācijā, kur daudz ko nosaka, un noteiks arī tuvākajā laikā, spēks un vara. Vai Eiropai tāda ir?

Ko Eiropa var darīt šeit un tagad? Militārās kapacitātes audzēšana ir gadu jautājums, Ukrainai vajag palīdzību pašlaik.

Eiropai ir jābūt izlēmīgai. Mums ir vairāki simti miljardu eiro iesaldētas krievu naudas, no vienas puses, no otras - krievu tūristi klejo pa visu Eiropu. Kāpēc mēs nevaram pieņemt šos lēmumus? Tie ir arī nacionāli lēmumi, nevajag skatīties tikai uz Eiropas Komisiju. Beigu beigās Eiropas Savienība nav nacionāla valsts. Lēmumiem būtu jābūt: paņemt iesaldēto krievu naudu, izdzīt krievu tūristus, arestēt krievu ēnu flotes kuģus, nepirkt Krievijas gāzi un naftu. Mēs gadiem ilgi šos instrumentus neizmantojam, kas padara dzīvi pierobežas valstīs daudz nedrošāku. Rietumeiropas valstis ir nespējīgas pieņemt adekvātus politiskus lēmumus, vienlaikus sūdzoties par Trampu. Nesūdzieties, parādiet, ko jūs varat izdarīt.

Daudzu Eiropas valstu līderi un starptautisko domnīcu analītiķi runā par to, ka ASV vairs nav Eiropai uzticams partneris. Līdz ar to vai Latvijai nav jāpārskata sava ārpolitikas koncepcija, kuras galvenais stūrakmens ir ASV kā mūsu galvenais drošības garants? Vai tas joprojām atbilst realitātei?

Es domāju, ka ir jāpārskata. Taču tas nenozīmē, ka mums būtu jānovēršas no ASV, kas ir sens mūsu draugs, un mēs ceram, ka tā mainīs savu pozīciju attiecībā uz Eiropu pozitīvā virzienā. Vienlaikus mēs kā maza valsts nevaram atļauties dzīvot ilūzijās, sapņos un pieņēmumos. Mēs redzam, ka Vācijā ASV militārajām drošības garantijām uzticas tikai 20% iedzīvotāju. Uzticība kūst kā sniegs pavasarī. Es varu saderēt, ka, ja mēs veiksim šādu aptauju Latvijas sabiedrībā, uzticības ASV līmenis būs daudz zemāks nekā pirms trim gadiem. Tas nozīmē, ka mums ir jāmeklē alternatīvas, vienlaikus strādājot ar mūsu ASV draugiem, jo Kongresā ir ļoti dažādi politiķi. Taču mēs nevaram paļauties uz to, ka kritiskā situācijā viņiem būs pietiekams politiskais svars, lai pieņemtu lēmumu mums palīdzēt. Līdz ar to esošajā transatlantiskās sadarbības ietvarā mums ir jāmeklē arī citi atbalsta punkti. Galvenais - Baltijas jūras valstu sadarbība, kur ir pietiekami liels ekonomiskais un militārais spēks.

Vai mūsu politiķu vēstījumi sabiedrībai nesakņojas vēlmju domāšanā un pārlieku lielā pozitīvismā? Vai nav paralēles ar Aivara Strangas jaunākajā grāmatā aprakstīto politiķu optimistisko noskaņojumu vēl 1939. gadā?

Zināmas līdzības ir, un tās saglabāsies, jo mēs nevaram mainīt savu ģeogrāfiju. Politiķiem ir jālīdzsvaro saruna ar sabiedrību starp realitāti un to, lai nesētu nevajadzīgu paniku un bailes. Ļoti bieži politiķi izvēlas piezemētas ziņas, lai nesētu paniku. Ja politiķi nāks ar reālistiskiem paziņojumiem, sabiedrība uzdos jautājumus, ko jūs darīsiet, kāds ir plāns. Savukārt, ja viss ir daudzmaz mierīgi, tad jau var neko nedarīt. Citādi sabiedrība pieprasa rīcību, bet ar to politiķiem ir problēmas. Mēs Latvijā bieži esam izdarījuši izvēli par labu tehnokrātiskam piegājienam, nevis rīcībpolitikai. Mums politikā patīk pelēcīgas viduvējības, jo tas garantē stabilitāti. Taču patiesībā ir vajadzīgi rīcības cilvēki, kas nenovirzās no mūsu pamata kursa - neatkarība, brīvība un demokrātija.