Vai brīvība ir iespējama bez vārda "es"?
Svētdienas filozofiskajā parunāšanā Jānis Voins kopā ar Danielu Āboliņu iedziļinās Ayn Rand darbā “Himna” — īsā, bet konceptuāli ļoti blīvā distopiskā stāstā, kas kļūst par atspēriena punktu plašākai sarunai par individuālisma, brīvības un kolektīvisma robežām. “Himna” attēlo pasauli, kurā vārds “es” ir iznīcināts, personiskā identitāte uzskatīta par noziegumu un visa cilvēka dzīve tiek pakārtota abstraktam kolektīvam, kura vārdā runā neredzama vara.
Sarunā tiek analizēts, kā valoda kļūst par galveno ideoloģijas instrumentu — cilvēks, kurš vairs nespēj sevi nosaukt, pamazām zaudē arī spēju domāt par sevi kā par autonomu būtni. Jānis un Daniels pieskaras tam, kā kolektīvā sabiedrība ne tikai noliedz privātīpašumu, izvēli un privātumu, bet arī apzināti ierobežo zinātkāri, mācīšanos un zinātni, jo domājošs indivīds kļūst neērts sistēmai. Caur galvenā varoņa Equality 7-2521 stāstu tiek izgaismots konflikts starp radošu, domājošu cilvēku un vidi, kas sodā jebkādu atšķirību. Saruna aptver piespiedu darbu, aizliegtu zinātni, slepeno laboratoriju un elektrības atklāšanu — kā simbolu cilvēka prāta potenciālam, ko kolektīvs nespēj pieņemt. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī tam, kā mīlestība, izvēle un personiska pieķeršanās kļūst par ideoloģisku problēmu sabiedrībā, kurā viss ir jāvienādo. Podkāsts neaprobežojas ar literāru analīzi — tas savieno Randas brīdinājumus ar mūsdienu realitāti, jautājot, vai “Himnas” pasaule patiešām ir tikai fantāzija. Tiek skarts jautājums par bēgšanu no sistēmas — gan romānā, gan mūsdienu pieredzē — un par to, ko nozīmē atrast brīvību ārpus kolektīvās kontroles. Noslēgumā saruna nonāk pie romāna eksistenciālā kodola: “Es” atklāšanas. Ko nozīmē būt cilvēkam bez individuālās identitātes? Vai kolektīvisms spēj radīt taisnīgu un dzīvotspējīgu sabiedrību? Kāpēc personīgā izvēle, privātums un atbildība ir priekšnoteikumi radošai, dzīvajai pasaulei? Šī epizode ir mierīga, bet asu domu pilna filozofiska saruna par cilvēku, brīvību un cenu, ko sabiedrība maksā, atsakoties no “Es”.
Filozofija nav domāta tikai akadēmiķiem - tā ir ikviena iekšējās higiēnas prakse, kas palīdz dzīvot ar skaidrību un bez bailēm. Tieši tāpēc Epikūrs aicina: “Neviens nav par jaunu vai par vecu, lai rūpētos par dvēseles veselību.
