Edgars Rinkēvičs: No vienas puses, mēs savācam miljonu eiro, bet no otras puses – divi miljoni aiziet kaut kur

© Ģirts Ozoliņš/MN

Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču satrauc tas, ka mums hroniski pietrūkst naudas veselības aizsardzībai un mēs esam novecojoša sabiedrība. Šo savu viedokli Valsts prezidents izteica TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum”.

“Es arī katru gadu redzu, lai kāda būtu akcijas “Dod pieci!” tēma vai kāda tēma būtu “Eņģeļi pār Latviju”, es piedalos abās. No vienas puses, cilvēki ir ļoti līdzestīgi un ļoti atbalstoši, bet no otras puses, katru reizi “izsprāgst” kāda informācija, katru reizi parādās ziņas, piemēram, par to, ka Bērnu tiesību aizsardzības centrs dažādās publiskās kampaņās ieguldījis aptuveni divus miljonus eiro.

Acīmredzot tur liela daļa ir Eiropas finansējums, tur notiek skaidrošanās. Bet tas rada absolūtu disonansi - no vienas puses, mēs savācam miljonu, bet no otras puses - divi miljoni aiziet kaut kur. To naudu var un vajag ieguldīt savādāk, un arī ar stingriem Eiropas Savienības noteikumiem var paskatīties uz dažādiem risinājumiem,” sacīja E. Rinkēvičs.

Valsts prezidentu satrauc tas, ka mums hroniski pietrūkst naudas veselības aizsardzībai un mēs esam novecojoša sabiedrība. Tas, ka mums veselības aprūpes iestādēs veidojas rindas, viņaprāt, ir problēma, tāpat kā tas, ka mums ir ziedojumu kampaņas, cīņa par slimnīcu parādu segšanu un vēl kaut kādas lietas, kas tiek kārtotas.

Tā ir milzu problēma, bet tajā pašā laika parādās arī Valsts kontroles ziņojumi. Tajos piedāvā arī strukturālas reformas, kas varbūt nav vienkāršas un cilvēkiem no viņu skatu punkta atbalstāmas. Tā pati ārstēšanas kvalitāte reģionos un novados, kur slimnīca bieži vien ir tāda, kāda tā ir, un ar ārstu nodrošinājumu ir tā, kā ir, secināja Valsts prezidents.

E. Rinkēvičs domā, ka realitāte prasa (bet tas jau būs nākamās Saeimas uzdevums un valdības darbs) tomēr iet abus ceļus - veikt slimnīcu tīkla sakārtošanu un iet uz varbūt dažreiz sāpīgo reformu, bet arī bez papildu finansējuma nevarēs. Un tad atkal atgriežamies pie tā, vai mums vajag obligāto veselības apdrošināšanu vai nevajag, vai mums vajag mēģināt aplikt ar kādu nodevu mūsu tautiešus, kas dzīvo ārpus Latvijas, vai nevajag. Tie ir ļoti jutīgi jautājumi, par ko būs jālemj un jāizšķiras tautas priekšstāvjiem, saņemot tautas mandātu, bet viegli tas nebūs.