“Tas ir ļoti diskutabls jautājums. Varbūt svarīgāk būtu vērtēt, lai ārsts saņem par rezultātu – lai ir izārstēts slimnieks, nevis cik tur stundas...” par darba samaksas principu ārstiem TV24 diskusijā “Preses klubs” sacīja plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis.
Maksa ir par stundām, bet to ir ļoti grūti “menedžēt”. Arī samaksa ārstiem ir dažāda, jo ārsti ir ļoti dažādi, tā ir profesija, kas prasa ļoti daudz zināšanu, un tas, ko viņi var dot sabiedrībai, ir ļoti dažāds.
Var būt tā, ka viens ārsts slimnieku ārstē ļoti ilgi, nedabū diagnozi, trenkā viņu pa kabinetiem, un izmaksas, lai izdarītu visus dārgos izmeklējumus, ir bezgala lielas.
Un ir viens “advancēts” ārsts, kurš uzreiz uzmin un veic tikai vienu izmeklējumu, kas apstiprina viņa domu, un slimnieks ir vesels. Bet pirmajā gadījumā slimnieks ar darba nespējas lapu būtu pavadījis vairākus mēnešus, stāstīja J. Zaržeckis, minot piemēru no savas prakses, kad viņam bijis pacients ar slimu roku, kurš ar darba nespējas lapu bijis deviņus mēnešus. Un cik tas izmaksāja valstij? Viņam tika veikta operācija, un cilvēks pēc trim nedēļām bija atpakaļ darbā.
Privātās iestādēs jūtama atbildība par naudu, turpretī valsts slimnīcas vadītājs var pateikt: lai tas ārsts strādā 400 stundas, jo viņam ir jāiztērē budžets. Tāpat privātas ārstniecības vadītājs ir atbildīgs par katru savu pieņemto lēmumu un, ja tas ir nepareizs, “tad var taisīt ciet”. Turpretī valsts kapitālsabiedrībās vairākas reizes var pieņemt nepareizus lēmumus, bet par to nekas nav - “iedod dāvanu, un Saeima nobalso: sak’, tev budžets, mūsu flagmanis grimst, viņam vajag vēl tik un tik naudas, un iedod”. J. Zaržeckis uzskata, ka tā ir sistemātiska problēma.