Andrejs Ēķis atklāj, ko darītu ar “vistrakāko” dzelzceļa līniju Latvijā

Latviju ar Krieviju un Baltkrieviju saista četras dzelzceļa sliedes. “Es atstātu divas līnijas,” tā TV24 diskusijā “Preses klubs” ieceri demontēt dzelzceļa sliedes pie Latvijas austrumu robežas komentēja režisors un producents Andrejs Ēķis, piebilstot, ka viņš būtu vēss un racionāls.

A. Ēķis sacīja, ka visu esot izpētījis un savu viedokli var pamatot ar skaitļiem un faktiem.

“Vistrakākā” līnija, viņaprāt, ir tā, kas iet caur Rēzekni Pleskavas virzienā, ar bāzi Ostrovā, to mēs izmantojam vismazāk, un nekādas kravas tur neiet. Režisors arī “parunājies ar mākslīgo” un secinājis, ka “to var rakt kaut vai rīt nost”. Pēc A. Ēķa domām, šo līniju vajadzētu norakt pavisam, jo tā nav vajadzīga. Savulaik tā kalpojusi, lai krievu aristokrāti no Pēterburgas aizbrauktu līdz Varšavai.

Vislielākajā līnijā no Rēzeknes uz Sebežu iet kravas, jo Latvijai tranzīts joprojām ir viens procents no IKP. Apmēram 30% ir iekšējās kravas, viena trešdaļa ir Krievijas, un tad ir Kazahstānas, Uzbekistānas u.tml., kas iet uz mūsu ostām. Šo līniju A. Ēķis uz laiku atstātu, bet nomīnētu tā, “ka tur nevar iziet un jebkurā gadījumā ir bum”. Līniju, kas no Daugavpils iet uz Zilupi, A. Ēķis arī aizslēgtu ciet, bet atstātu līniju, kas iet uz Baltkrieviju.

“Krievijas lielākā eksportprece visu laiku ir bijusi korupcija, un tikko ir ostas un tranzīts, visi cenšas kaut ko nokorumpēt, lai kravas laistu cauri,” A. Ēķis korupciju saskata kā otru lielāko risku Latvijai. Taču režisors izteica cerību tā kā mēs vairs neiepērkam Krievijas naftu un gāzi, korupcija aizies.

A. Ēķis arī pastāstīja, ka pašlaik taisa filmu par 1938. gadu, par to, kā elite mūs korumpēja un cik tas patiesībā ir vienkārši.