«Mēs nevaram kā gaišreģi simtprocentīgi pateikt, kas notiks 2014. gadā,» saka aizsardzības ministrs Artis Pabriks, komentējot iespēju pēc trim gadiem no Afganistānas izvest Latvijas karavīrus.
Taču tas nenozīmē, ka NATO ietvaros Latvijas pienākumi pret šo valsti beigsies. Visticamāk, tik un tā nāksies atrast līdzekļus, lai turpinātu tā dēvēto civilo misiju, piemēram, apmācot vietējos policistus. Taču Latvijai būtu izdevīgi nepamest Afganistānu, ja mūsu valsts uzņēmēji varētu attīstīt savu biznesu šajā zemē. Tas gan prasītu naudu no valsts budžeta, bet pašlaik aizsardzības ministrs ar šādu ierosinājumu ir spiests kapitulēt.
A. Pabriks norāda: «Es personiski uzskatu, ka par civilo iesaisti jāsāk domāt jau tagad. Civilā iesaiste būtu izdevīga, jo mūsu uzņēmēji varētu apgūt jaunus tirgus. Mūsu uzņēmējiem būtu izdevīgi tur kaut ko darīt.» Viņš piesauc Ķīnas piemēru – ķīnieši Afganistānā esot iznomājuši minerālu ieguves vietas uz gandrīz simt gadiem. Ja Latvijas valdība piekristu atvēlēt 100 000 vai 200 000 latu, lai tādējādi bruģētu ceļu mūsu valsts uzņēmēju iespējām attīstīt biznesu Afganistānā, tas dotu labumu Latvijas ekonomikai, uzskata aizsardzības ministrs. «Bet tikko parādās šie 100 000, mums liek tos konsolidēt,» viņš piebilst. Lietuva un Igaunija neesot skopojusies ar 600 000 līdz 900 000 eiro. Ministrs jau agrāk izteicies, ka civilā iesaiste Afganistānas atjaunošanā būtu stratēģiski tālredzīga politika.
Uzņēmējs Māris Gailis, nesen atgriezies no vizītes Afganistānā, ar aizrautību laikrakstam Dienas Bizness izklāstījis savus novērojumus un viedokli, ka Latvijas uzņēmējiem ir plašas iespējas darboties Afganistānā.
Pēc viņa sacītā, vislielākās iespējas ir būvniekiem civilo, infrastruktūras un arī militāro objektu būvē, jo Afganistānas atjaunošanai pēc vairāk nekā 30 gadu karadarbības ir vajadzīgas celtniecības jaudas. Tiekoties ar Afganistānas valdības un biznesa pārstāvjiem, izskanējuši aicinājumi Latvijas būvmateriālu ražotājiem apgūt celtniecībā nepieciešamu materiālu ražošanu. Uzņēmējs arī informējis, ka kara plosītajai valstij vajagot sakaru iekārtas un medikamentus.
Patlaban caur Latviju tiek sūtītas nemilitārās kravas uz Afganistānu un valsts no tā gūst labumu nodevu un citu maksājumu veidā. «Esam parādījuši, ka esam labi sabiedrotie NATO iekšienē, tāpēc kravas tiek sūtītas caur Latviju. Kamēr kravas būs vajadzīgas Afganistānai, mēs varēsim izmantot savu dzelzceļu. Ja nebūsim fleksibli, citi aizies mums garām,» brīdina A. Pabriks. Arī starptautiskā Globālās drošības semināra laikā Parīzē viņš Francijas aizsardzības ministram Žerāram Lonžuē izteica aicinājumu sūtīt nemilitārās kravas uz Afganistānu caur Latviju, kā to jau dara Zviedrija, Beļģija, Lielbritānija, Norvēģija un Spānija.
Vērtējot Latvijas karavīru atrašanās ilgumu Afganistānā, A. Pabriks Neatkarīgajai saka: «Latvijai būtu jābūt gatavai līdz 2014. gada beigām izvest savus karavīrus no Afganistānas. Tas ir kopīgais sabiedroto – NATO un citu valstu – plāns.» Līdz tam laikam jāpanāk, lai militārās un policijas struktūras būtu sagatavotas savu valsti pārvaldīt pašas saviem spēkiem. Viņš arī uzskata, ka «mūsu spēki nav tik lieli, lai plānotu daļēju izvešanu». Afganistānā dien mazāk nekā 200 karavīru no Latvijas. Iespējams, Afganistānā vēl kādu laiku paliks atsevišķi instruktori un virsnieki.
Pat tad, ja Latvijas karavīri Afganistānu pametīs, aizsardzības budžetam tas nebūs dižs atvieglojums, jo NATO jau tagad atgādina, ka militārajām vajadzībām atvēlētā summa ir pārāk maza.