Filmas "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisors: PSRS zaudēja Amerikas izlasei, TTT uzvarēja. To nevarēja noslēpt
Režisors Dzintars Dreibergs, kura veidotā kara drāma "Dvēseļu putenis" uz Latvijas kino ekrāniem nonāca 2019.gada 8.novembrī un piecu nedēļu laikā to noskatījās 207 892 skatītāji, novembrī piedāvās jaunu vēsturisku drāmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Filma stāsta par slaveno Rīgas sieviešu basketbola komandu un tās panākumiem padomju okupācijas laikā.
Kurā brīdī jums kļuva skaidrs, ka veidosiet filmu par TTT basketbolistēm un viņu stāstu?
Filmējot "Dvēseļu puteni", man radās sajūta, ka gribētu uztaisīt kaut ko vieglāku un par tēmu, kas man ir ļoti tuva - par basketbolu. Es pats kādreiz trenējos. Kad strādāju pie "Dvēseļu puteņa", tobrīd bija skaidrs, ka nākamā filma būs par TTT.
Pasaules mērogā no visiem Latvijas sporta sasniegumiem tieši TTT sportistes ir fenomens. Ne velti viņas ir Ginesa rekordu turētājas - trīs desmitgades pēc kārtas bija čempiones, uzvarēja nozīmīgākajās Eiropas līgās un tika atzītas par 20.gadsimta labāko komandu sportā. Skaidrs, ka šis stāsts ir jāizceļ gaismā.
Sākumā šķita, ka tas būs vieglāks darbs - centrā būs stāsts par Uļjanu Semjonovu, jo viņa ir ļoti interesanta personība. Bet, tiklīdz sāku pētīt dziļāk, atklājās vairāki paralēlie stāsti. Piemēram, Semjonova komandai pievienojās brīdī, kad TTT jau desmit gadus dominēja Eiropā un pasaulē.
Nozīmīgi bija arī tas, cik daudzi cilvēki pēckara gados cienīja un atbalstīja TTT. Turklāt komandas sirds ir Dzidra Uztupe-Karamiševa, par kuru es, lai gan man pašam ir labas basketbola zināšanas, neko nezināju. Man tas atvēra veselu vēstures izpētes lappusi.
Kāds bija praktiskais darbs filmas veidošanā? Uz kā bāzes tika veidots TTT stāsts?
Sākās viss ar manu interesi - kas īsti ir TTT un kā šo stāstu izstāstīt. Uzzināju par Uztupes-Karamiševas stāstu, jo viņu pieminēja vairākas TTT spēlētājas. Patiesībā Uztupe-Karamiševa atdeva visu mūžu TTT, bija "zibensnovedēja" un galvenā komandas saliedētāja. Arī Semjonovu viņa paņēma savā paspārnē - citādi viņa, visticamāk, nepaliktu komandā. Tā sāka veidoties gandrīz mitoloģiskais tēls.
Izrādījās, ka, lai gan Uztupe-Karamiševa bija pirmā TTT kapteine, viņa basketbolu spēlēja jau desmit gadus pirms tam un bija vienīgā latviete PSRS izlasē. Viņa nebija gara auguma spēlētāja kā Kristaps Porziņģis, Andris Biedriņš vai Semjonova - viņa bija saspēles vadītāja. Tas bija ļoti grūti, jo, kā stāstīja citas spēlētājas, latviešus PSRS laikā dēvēja par "fašistiem". Viņus nemodināja uz treniņiem, speciāli bojāja formu, lika justies nevēlamiem. Uztupe-Karamiševa bija pirmā un viena pati šādā vidē vēl Josifa Staļina laikos. Iedomājieties, cik smagi tas bija.
Tad atklājās arī viņas ģimenes stāsts. Viņai bija brālis - Latvijas brīvvalsts laikā ļoti perspektīvs basketbolists. Viņu iesauca leģionā, un viņš neatgriezās. Uztupes-Karamiševas brālis negribēja riskēt atgriezties Latvijā, jo zināja, ka viņa ceļš aizvestu uz Sibīriju. Uztupe-Karamiševa to saprata un nolēma spēlēt basketbolu, lai brāli atrastu, jo sportistiem bija atļauts ceļot. Tas radīja stāstu par mērķtiecīgu cilvēku. Čeka viņu visu laiku pārbaudīja, jo zināja, ka brālis ir ārzemēs. Viņai nedrīkstēja atļaut izbraukt no PSRS, bet viņa turpināja spēlēt, dzīt sevi uz priekšu un nepadoties, līdz sasniedza mērķi.
Kad uzzini šādu stāstu un apzinies, ka tas ir nezināms, kā no vēstures lapām izdzēsts, gribas to izstāstīt. Vienlaikus tas man lika domāt, cik daudz ir bijis šādu cilvēku, kas daudz darījuši Latvijas labā, bet palikuši nezināmi. Tas laiks sakrīt ar periodu, kad latvietis iemācījās apklust, nerunāt un drošības labad nevienam neko nestāstīt.
Tāpat arī Uztupe-Karamiševa. Es runāju ar viņas komandas biedrenēm, piemēram, ar Helēnu Hehtu, kura, neskatoties uz cienījamo vecumu, ir ar ļoti asu prātu. Basketbolistu ģimenes bija labākie draugi. Es viņai jautāju, vai zināja, ka Uztupei-Karamiševai bija brālis. Viņa nezināja. Tad mēs sākām saprast, kas ar latviešiem bija noticis - vecmamma līdz galam neko nebija izstāstījusi mammai, mamma - meitai, un tā tas ir turpinājies līdz šodienai, ar apjukumu par tiem laikiem un to, kas notika.
Sports atsedz vēl brutālāku ainu par mūsu klusēšanu un identitāti. Sportā mēs vienmēr esam bijuši lieli patrioti - gan hokejā, gan basketbolā. Cīnāmies, kliedzam, dziedam "Latvija!" ar asarām acīs. Bet šādas uzvedības ikdienā mums nav. Daudziem latviešiem ir grūti būt apzinātiem patriotiem ikdienā. Sportā tas izdodas, bet ikdienā - nē.
Šķetinot pēckara gadus, kļūst skaidrs, kāpēc tas tā izveidojās. Cilvēks ikdienā klusē, labāk neko lieku neteikt, bet basketbola spēlēs viņš saprot, ka drīkst no sirds izkliegties un atbalstīt savējos. Neviens nevarēja iestāstīt, ka austrumu pusē ir labāki sportisti, jo mūsu meitenes viņus vienkārši uzvarēja vienos vārtos.
PSRS darīja visu iespējamo, lai mēs nesajustos pārāki. PSRS izlasē nekad neņēma vairāk par vienu vai divām latviešu spēlētājām, lai gan varēja uzņemt vismaz desmit. Ja bija jāspēlē pārbaudes spēles starp TTT un PSRS izlasi, viņi noņēma Skaidrīti Smildziņu, kas bija tā laika labākā spēlētāja pasaulē. Bet TTT tāpat vinnēja PSRS izlasi. PSRS zaudēja Amerikas izlasei, TTT uzvarēja. To nevarēja noslēpt, jo sportā ir rezultāti.
Pēckara gados tas ir iedvesmas brīdis tieši caur basketbolistēm - vienalga, ko mums stāsta, mēs esam stipri. Kas var būt iedvesmojošāks par šīm meitenēm, kas nāk un uzvar visu šo "sarkano mašīnu"?!
