Igauņi lidostā “Rīga” piedzīvo absurdu situāciju
“Kādā jaukā dienā mēs ar draudzeni devāmies uz Rīgu. Mēs gribējām doties uz Mančestru Anglijā – mazliet atpūsties, gūt jaunu pieredzi, izrauties no ikdienas rutīnas. Viss bija izplānots. Mēs pat lepojāmies ar sevi, ka ieradāmies lidostā tik agri – trīs stundas pirms izlidošanas!” portālam “Postimees” par savu pieredzi stāsta ceļotāja no Igaunijas.
Drošības kontrole bija pārsteidzoši ātra - neviena nervoza apsarga vai pasažiera, kas rakņātos pa savām somām. Viss noritēja gludi un mierīgi. Tas bija neparasts ceļojuma sākums, jo parasti kaut kas noiet greizi. Bet šoreiz nekas nenotika, stāsta sieviete. Kad drošības pārbaude bija beigusies, tūristes pastaigājās pa lidostu, nopirka kaut ko ēdamu, apsēdās un vēroja cilvēkus. Lidostām vienmēr piemīt dīvaina enerģija - gaidu, noguruma un steigas sajaukums. Visi steidzas, ir ar kaut ko aizņemti, tomēr gaisā virmo neliela dezorientācijas sajūta.
“Laiks vilkās. Lejupielādējām dažas filmas savos tālruņos, lai lidojuma laikā nodarbinātu sevi, un pamazām sāka mākt garlaicība. Trīs stundas šķita neticami garas. Lidosta nav tāda vieta, kur gribas ilgi sēdēt un neko nedarīt. Nav ar ko izklaidēties. Pat veikali galu galā visi šķiet vienādi, un nevar nedomāt: varbūt man vajadzēja ierasties vēlāk? Kad beidzot sākām iekāpt, satvērām visas savas mantas un mierīgi devāmies uz vārtiem. Tie atradās lidostas tālākajā stūrī, un, lai tur nokļūtu, mums bija jāšķērso viss terminālis. Mēs lēnām gājām, jokojot, ka vismaz esam sasnieguši savu dienas soļu mērķi. Kad beidzot ieradāmies, iekāpšana vēl nebija sākusies. Durvis bija aizvērtas, daži cilvēki sēdēja, citi stāvēja pie vārtiem. Šķita, ka bijām tieši laikā. Mēs apsēdāmies uz tukša soliņa stūrī un sākām gaidīt. Pie vārtiem pulcējās arvien vairāk cilvēku. Daži bija acīmredzami nervozi, skatījās pulksteņos vai mēģināja kaut ko saskatīt ekrānā. Jūs droši vien esat dzirdējuši par tiem pasažieriem, kuri labprātāk stāv pie vārtiem, pat ja iekāpšana vēl nav sākusies. Viņi stāv tur, gatavi steigties uz lidmašīnu, it kā gaidot pavēles. Es vienmēr daru citādi: mierīgi gaidu, līdz rinda sāk kustēties, un tikai tad eju pie vārtiem. Es nodomāju - kāpēc tur stāvēt, ja visi tāpat iekāps lidmašīnā? Tas ir kā pēc nolaišanās, kad cilvēki pieceļas kājās, tiklīdz šasija pieskaras zemei. Atmosfēra bija mierīga. Ekrānā nemirgoja "pēdējā izsaukuma" zīme, no skaļruņa neskanēja nekādi paziņojumi par mūsu lidojumu, un neviens nesteidzās. Durvis joprojām bija aizvērtas. Nebija nekādu problēmu pazīmju. Bet tieši tad, kad šķita, ka viss ir kontrolēts, situācija pamazām sāka saasināties. Laiks pagāja. Tad mēs pamanījām, ka vārtu durvis ir atvērtas un rinda, šķiet, kustas. Mēs paķērām savas somas, ūdens pudeles un mierīgi devāmies uz vārtiem. Bet, kad mēs ieradāmies, mūs sagaidīja īsts šoks. Vārtu darbinieks mierīgi teica: "Iekāpšana pabeigta." "Ko? Šie cilvēki vēl pat nav iekāpuši lidmašīnā," es teicu. Aģents tikai paraustīja plecus un augstprātīgi atbildēja: "Iekāpšana pabeigta. Jums vajadzēja stāvēt kā visiem pārējiem." Mēs uz brīdi sastingām.
"Bet šeit joprojām cilvēki gaida!" mana draudzene teica, norādot uz pasažieriem, kas stāvēja pie vārtiem. "Neviens vēl pat nav iekāpis lidmašīnā!" Darbinieks paskatījās uz mums un piebilda: "Mēs jau esam visus pārbaudījuši; jūs tur sēdējāt, mēs jūs redzējām. Tā ir jūsu problēma." Mēs jautājām, kāpēc skaļrunī nebija paziņojuma, ka iekāpšana drīz beigsies. Arī mūsu vārdi, kā tas parasti notiek ar kavētājiem, netika paziņoti. “"Ryanair” neizmanto skaļruni paziņojumiem," atbildēja cits darbinieks. Bet kāpēc paziņojumi bija dzirdami pie citiem vārtiem, kur pasažieri tāpat lidoja ar “Ryanair”? Mūsu lidmašīna bija aizlidojusi, un tas viss tāpēc, ka bijām apsēdušās. Mēs atkal apsēdāmies, joprojām turot iekāpšanas kartes, un skatījāmies pa logu uz cilvēkiem, kas stāvēja blakus mūsu lidmašīnai. Jā, jūs izlasījāt pareizi: pasažieri joprojām stāvēja ārpusē. Viņi nebija lidmašīnā, nevis uz kāpnēm, bet vienkārši rindā, gaidot, kad beidzot tiks ielaisti lidmašīnā. Durvis mums jau bija aizvērtas, bet pārējie joprojām stāvēja tur, it kā iekāpšana pat nebūtu sākusies. Mēs klusībā vērojām. Tā bija dīvaina sajūta būt tik tuvu, redzēt savu lidmašīnu, bet neko nespējot darīt. Līdz pēdējam brīdim cerējām, ka personāls beidzot ļaus mums iekāpt. Bet tas nenotika, un mums bija jāpērk jaunas biļetes. Vēlāk, gaidot jauno reisu, kļuva skaidrs, cik absurda bija visa šī situācija. Mācība, protams, gūta. Nākamreiz, ja kāds lidostā stāv pie vārtiem pirms iekāpšanas, es uz viņu neskatīšos šķībi. Gluži pretēji, es pats piecelšos kājās.
Šķiet, ka mūsdienu aviokompāniju zelta likums ir vienkāršs - tie, kas sēž mierīgi, tiek atstāti aizmugurē. Īpaši kaitinoši bija tas, ka paši darbinieki teica, ka redzējuši mūs tur sēžam. Viņi lieliski zināja, ka mūsu iekāpšanas kartes vēl nav noskenētas un ka mēs vēl neesam reģistrējušies. Bet viņi neko nedarīja. Viņi mūs nesauca vārdā, kā parasti dara ar kavētājiem, un neizrādīja ne mazāko zīmi. Viņi vienkārši gaidīja, kad mēs piecelsimies un spersim dažus soļus, un tad teica: "Par vēlu." Tā vietā, lai izrādītu sapratni un palīdzētu, viņi izturējās pret mums augstprātīgi,” ar sāpīgo pieredzi dalījās tūriste.
