“Kura valsts vispār ir bankrotējusi?” Advokāts Olavs Cers komentē 45 miljardus eiro lielo Latvijas ārējo parādu

“Kura valsts vispār ir bankrotējusi? Mēs jau neesam vienīgie, kuriem ir ārējais parāds,” komentējot satraukumu par Latvijas aizņemšanos un lielo ārējo parādu, TV24 raidījumā “Kārtības rullis” sacīja advokāts Olavs Cers. Viņam oponēja politologs Jurģis Liepnieks, atgādinot, kam savulaik nācās iziet cauri Grieķijai, kad to pārņēma Starptautiskais valūtas fonds. Vai mēs to gribam nodarīt savai valstij un sev, jo tā būs arī desmitgade no mūsu dzīves?

Kādu laiku arī viņš uztraucies par valsts ārējo parādu un domājis tāpat kā citi, ka to maksās mūsu bērnu bērni un varbūt ir jāiegulda ražošanā. Bet tad viņš paskatījies, ka ārējais parāds Latvijai ir gandrīz 45 miljardi eiro, bet šī gada budžets mums ir kādi 15-17 miljardi eiro.

“Un tad es padomāju, kura gan valsts vispār ir bankrotējusi, jo mēs jau neesam pirmie, kuriem ir lieli parādi. Ja paskatāmies ar Grieķiju, tas bija kāds 2012. gads - Grieķija bija, Grieķija ir, un Grieķija būs, un kuram par to ir kādas šaubas. Valsts ir, viss notiek, ekonomika aktīva, tūristi brauc. Kāpēc neaizņemties, ja nav jāatdod?” sacīja O. Cers. Par parāda apkalpošanas maksu viņš sacīja, ka tā ir mazāka nekā pats parāds un kādu brīdi maksā parāda apkalpošanu, bet pēc tam dzīvo cepuri kuldams.

Savukārt politologs Jurģis Liepnieks norādīja, ka šādu viedokli aizstāv “Progresīvie” un tad jau var iet vēl tālāk un teikt, ka pēc kādiem 50-70 gadiem Latvijas kā nacionālas valsts vispār vairs nebūs. Pēc tam uzbeki, krievi vai kādi citi, kas te dzīvos, lai atdod tos parādus. Ja mēs tā arī padodamies, norakstām šo valsti un nekādu nākotni neplānojam, tad tā var darīt.

J. Liepnieks teica, ka Grieķija ir labs piemērs, bet nevajag aizmirst, kam tā izgāja cauri, kad to pārņēma Starptautiskais valūtas fonds. Tagad Grieķija attīstās ļoti labi un strauji. Bet ir jāiziet cauri brīžiem, kuros nav pensiju, nav skolu un slimnīcu, ir milzīgi maksājumi un milzīgs bezdarbs. Parāds jau nekur nepazūd.

Valstu bankroti jau ik pa brīdim notiek, un tur ir tāds paradokss, ka tad, kad valsts bankrotē, nākamajā dienā tā ir labākās pozīcijās - ir nulles budžets. “Nu, ja tāds ir plāns, tad tā arī vajag darīt,” secināja J. Liepnieks.

Politologu satrauc tās ciešanas, kurām izies cauri trūcīgākie iedzīvotāji, valsts sektorā strādājošie utt., jo līdz atdzimšanai paies daudzi gadi, kuros nenotiks nekāda attīstība nevienā sektorā - nedz izglītībā, nedz veselībā, nedz aizsardzībā, nedz iekšlietās, nedz biznesā. Tās ir desmitgades, kurās valsts apstājas un turpina stagnēt nabadzībā. Vai mēs to gribam nodarīt savai valstij un sev, jo tā būs arī desmitgade no mūsu dzīves?

O. Cers atgādināja, ka tas, ko saka J. Liepnieks, atbilst Latvijas maksātnespējas regulējumam, kur fiziskā persona pēc maksātnespējas atdzimst kā Fēnikss no pelniem. Jo, ja juridiskā persona pēc maksātnespējas pārsvarā tiek likvidēta, tad fiziskai personai maksātnespējas process ir zināma šķīstīšanās, kurā tu kādu laika posmu parādi savu labo gribu, maksādams kreditoriem savā saistību izpildes plānā paredzēto summu.

“Kad tu kādus divus trīs gadus esi godprātīgi maksājis, pārējo tev nodzēš, jo tu esi labs cilvēks un parādījis, ka tu dari, un vari atkal iziet pasaulē balts un tīrs. Augšāmcelsies Gaismas pils, vecie parādi būs atlaisti, un tad varēs sākt no nulles, ar savu pieredzi un zināšanām būvēt jaunu ekonomiku,” sacīja O. Cers.