"Es viņu pazinu personīgi. Diānai nebija jāmirst kā upurim". Tuvs cilvēks atklāj Rīgā notikušās traģēdijas apstākļus
Divi jauni cilvēki, abi vecumā virs 30. Jauns vīrietis un jauna sieviete. Miruši vienā dzīvoklī. Ieslēgušies. Viņai – vardarbīga nāve. Viņš – ar šautu brūci. Nošāvies? Abus mirušus dzīvoklī atrada izsauktie glābēji, kuri uzlauza durvis. Policija izmeklē notikušo. Tuvinieki un draugi ir satriekti.
To puisi es personīgi nepazinu. Meiteni gan. Pat ļoti labi. Es gribu pastāstīt par šo it kā parasto, nē, neparasto meiteni vārdā Diāna. Maziņa, ļoti sīciņa. Mācījusies mākslas vidusskolā, mazliet studējusi Latvijas Universitātē. Meitene ar krampi. Uguntiņa! Drosmīga. Arī čakla. Vienmēr darbos. Pati sev maizes pelnītāja. Ātri uzņēmās mātes lomu. Un ārkārtīgi mīlestības alkstoša. Ar tādu kā bārenes sindromu. Viņa tika man par to teikusi. Arī par bērnībā piedzīvoto vardarbību, ko sākumā nemaz nesaprata, bet tikai vēlāk. Un tas atstāja nospiedumu viņas dvēselē uz visu mūžu. Meitene, kura kā tauriņš lidoja pretī siltumam, ko vēlējās sajust no cilvēkiem.
Viņa nebija eņģelis - tā par šo meiteni saka dažs labs. Es gan teikšu - bija un ir eņģelis, bet ar salauztiem spārniem. Lai vai kā un kas, viņa cēlās un atkal dziedēja rētas, lai dzīvotu un piepildītu sapņus.
Uzzinot 17. oktobrī notikušo, es raudāju no žēluma un no dusmām par netaisnību. Bojā gājusī ir mana vārdamāsa. Viņa varētu būt manas meitas vecumā. Tādu viņu arī jutu un pazinu. Savā sirdī piemiņā paturēšu kā meitu. Kā meiteni, kura man uzticējās, kura stāstīja man savu pieaugšanas stāstu, kas bija asiņains, ērkšķains, dubļains un tomēr tik ļoti patiess, sirsnības un cerību pilns. Tā meitene bija cīnītāja. Viņai nebija jāmirst kā upurim. Viņai bija jādzīvo sevis pašas un savu divu dēlu dēļ. Viens no dēliem vēl pat nav sācis skolas gaitas. [Puisis, ar kuru viņu atrada mirušu vienā dzīvoklī, nebija viņas bērnu tēvs - red.].
Viņai bija jācīnās par to, lai drīkstētu pati audzināt savus bērnus. Un viņa cīnījās. Visi sapņi bija par to - par dzīvošanu ar saviem dēliem zem viena jumta. Bija daudz konfliktu ar tuviem cilvēkiem, ar bāriņtiesu, ar sevi pašu. Diāna ķepurojās kā kaķēns jūrskolā. Viņa brīžiem turējās virs ūdens, brīžiem ne. Kā jau mileniāļu paaudzes pārstāve viņa bija atvērta pasaulei un visiem tās šodienīgajiem kārdinājumiem. Viņa zināja, kas ir atkarības izraisošas vielas. Viņa zināja, kā tas ir, kad visi tuvie, mīļie pagriež muguru, nodod, jo netic. Viņa meklēja atbalstu un atrada. Pievienojās luterāņu draudzei. Un uzņēmās atbildību par sevi, savu dzīvi, par to, lai atkal būtu kopā ar bērniem. Viņa bija ceļā uz to.
Par Diānu varu teikt - no visām šķietami vieglprātīgākajām viņas vecuma meitenēm tieši viņu redzu kā pašu pieaugušāko, apzinātāko. Un pašu nelaimīgāko. Pašu sirds siltāko. Viņa man rakstīja un rakstīja. Par bērniem. Par to, kā sapņo par savu dzīvokli, kur būs kopā ar abiem dēliem. Un vienlaikus piemetināja: “Vēl aizvien pagaidām pie drauga dzīvoju, jo viņam liela depresija un cenšos palīdzēt, mierināt, lai turpina dzīvot un censties, bet īsti jau nesanāk.”
Diāna vienmēr bija ļoti atklāta, tieša. Pat pārāk. Kas uz sirds, tas - sociālajos tīklos. Bet pagājušā gada vasaras vidū viņa pēkšņi izdzēsa sevi no visiem sociālajiem tīkliem. Par to viņa man teica - esot tagad citas prioritātes. Arī gribējies tā atbrīvoties no savas pagātnes. Aicināja turpmāk sazināties vietnē “WhatsApp”. Tā ar darīju. Bet tagad dažas Diānas vienaudzes apgalvo, ka viņas draugs (tas pats, ar kuru kopā Diāna atrasta mirusi dzīvoklī) iegalvojis Diānai, ka vajag izolēties no ārpasaules.
Kas tur bija starp viņiem, kāds attiecību kalambūrs, to zina tikai viņi paši. Meitenes, kas pēdējā laikā šad tad satika Diānu, zināja teikt - viņa ar draugu bija pāra attiecībās apmēram trīs gadus. Satikās un atkal izšķīrās, un atkal satikās. Attiecības neesot bijušas veselīgas. Kā sava veida divu salauztu, vientuļu siržu savienība. Viena no Diānas draudzenēm šajā sakarā man tagad raksta: “Viņa patērēja pārāk daudz sava mentālā resursa, lai… atrunātu draugu no pašnāvības. Empātija bez sevis pasargāšanas robežām ir sevis iznīcināšana.”
Draugs bija ilgstošā, smagā depresijas stāvoklī. Diāna esot centusies darīt visu, ko viņš vēlas… Mīļā meitene. Viņa pati man par attiecībām ar draugu vēl nesen rakstīja: “Teikšu godīgi, ka es šobrīd pirmo reizi dzīvē laikam esmu laimīga. Vismaz attiecībās. Jo, pat ja mani cenšas ierobežot visādi, es saprotu, ka tas viss ir manai izaugsmei. Mani mīl un par mani rūpējas. Un tajā pašā laikā es apzinos, ka, cīnoties par bērniem, varu pazaudēt šo laimi. Un tādēļ esmu lielas dilemmas priekšā. Varbūt tiešam jābūt pazemīgai...”
Nav gatavu recepšu nevienai dzīvei. Nav pamata augstprātībai pret cita cilvēka likteni un krustu, kuru viņš piekritis nest. Es cienu un mīlu šo jauno sievieti, kura gribēja būt laimīga, bet kuras dzīvība ir pārtrūkusi tik nežēlīgā veidā.
Reiz viņa man tika teikusi, ka redz sevi kā vecu sieviņu, redz sevi tālā tālā nākotnē, ļoti ilga mūža garumā ar pulciņu mazbērnu sev apkārt. Diemžēl ne te. Varbūt kādā citā paralēlajā pasaulē.
Portāls NRA jau rakstīja, ka Rīgā dzīvoklī atrasti miruši divi jaunieši - puisis un meitene. Puisim šautas brūces. Vairāk šeit
