Pirmdiena, 15.aprīlis

redeem Aelita, Gastons

arrow_right_alt Latvijā

Zigmunds Skujiņš: Jārīko nevis oligarhu, bet mūsu muļķības kapusvētkus

© Inga Skujiņa

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš, savās lauku mājās sazvanīts, klausulē atjokoja, ka viņš jau vairs ne ar ko tādu nenodarbojoties, arī rakstīšanu nolicis malā. Tomēr tam, ka Skujiņš varētu tā vienkārši sēdēt mierā, laikam jau netic arī viņš pats.

Rakstnieks strādā ar pamatīgu tekstu kādai jaunai enciklopēdijai, kas top Latvijas Zinātņu akadēmijā, kārto savu rakstus – 10. sējumam ar Jauna cilvēka memuāriem vajadzētu ieraudzīt dienasgaismu pavisam drīz. «Es tikai negribu runāt par šodienas lietām,» viņš brīdina, «tas viss ir pārāk sīki.»

Vēsture atkārtojas

«Cilvēki domā, viss ir pirmo reizi, bet patiesībā tas sen jau viss noticis. Vēsture atkārtojas. Es tagad urķējos pasaules vēsturē. Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā. Man liekas, mēs piedzīvojam vienas lielas fāzes bojā eju. Kas būs pēc šīs fāzes, to neviens nezina. Bet, ja tā nopietni paskatās vēsturē, tad ir skaidrs, tas nav nekas vienreizējs. Tā jau ir noticis.

Tagad pat divi ļoti spēcīgi cilvēki, varbūt pat ģēniji – Imants Kalniņš un Uldis Bērziņš – iztulkojuši Korānu... Tā ir viena no mūsu lielajām kļūdām, kā mēdz sacīt – Eiropas civilizācija balstās uz Bībeli. Tā tas visur tiek interpretēts. Vecā derība ir viens tāds etnogrāfisks un mentāls ebreju sākotnes apkopojums. Arī Jaunā derība, droši vien toreiz jau to neviens neuztvēra, ka tā kļūs par tūkstošgadīgu vērtību – vienkārši dokumentēja notikumus. Un ko nozīmē notikumi? Daudz kas tāpat tika pierakstīts pēc atmiņām. Bet izrādās, tas viss ir priekš kaķiem. Tā visa ir samērā jauna lieta.

Daudz vecāks ir, piemēram, Konfūcijs, kas arī pēdējā laikā caur Ķīnu ļoti nāk modē. Kas ir interesanti? Konfūcijs nekur nesaka – dariet tā, es esmu pravietis. Viņš saka – vajag meklēt vecās zinības, viss jau ir, viss jau sen noticis. Un tiešām nemitīgi nāk gaismā aizvien jaunas lietas. Izrādās, Kaukāza kalnos nupat atrastas vecas pilsētas megalīti. Veselas pilsētas, nevis kaut kāda tur maza Stounhedža, kā Anglijā! Un tā ir vecāka par visvecākajām ēģiptiešu piramīdām!

Tā ir lieta, kam esmu pieķēries. Visi domā, ka visas civilizācijas iznāca no Divupes. Tas ir galīgs bleķis! Es uzskatu, ka civilizācija nav nekas cits kā tas, kas ar pasauli notiek. Mēs laiku salīdzinām ar sev saprotamiem priekšstatiem – tūkstoš gadu, divi tūkstoši, bet rēķina, ka zemeslodes vecums esot vismaz četri simti miljoni gadu. Kas to zina, ir vai nav, bet iedomājies, kas šajā milzu laikā viss varētu būt noticis. Visa tā civilizāciju padarīšana var būt pavisam savādāka. Civilizācijas aug un attīstās – tādā un tādā fāzē notiek tas un tas. Tāpat kā zemeslodei – kaut kas kusa, kaut kas sacietēja.

Man liekas, tā, kā mēs oficiāli Dievu uztveram, tas ir šausmīgi primitīvi. Ja paņemam visas jaunavas Marijas, viņš taču nāk mums līdzi no daudz senākiem laikiem. Cik gan dievu ir no dažādām Zemes meitām dzimis? Tādu teiksmu pasaulē – to taču ir pilns! Es domāju, ja Jēzus bija vēsturiska persona, viņam pat sapņos nenāca, ko no viņa uztaisīja trešajā un ceturtajā gadsimtā. Viņš taču tobrīd kā cilvēks jau sen bija citā saulē! Tās ir tikai atmiņas, leģendas. Nupat Ideju vēsturē izlasīju, ka viens no Romas pāvestiem ap 960. gadu esot izgudrojis, ka Dievmātei esot jauns vārds – Pasaules māte. Tas taču ir pilnīgs idiotisms! Īpaši jau tagad, kad ir atklāts, ka kosmoss ir milzīga matērijas čupa, nemaz nerunājot par melno matēriju, ka galaktiku esot miljardiem – iedomāties, ka šajos netveramajos plašumos Dievs ir pēc cilvēka ģīmja un līdzības. Bet es saku – mans dievs ir Mēness, kad izeju ārā un skatos uz šo bumbu. Kāpēc tā tur karājas un kā to spēj? Tur ir šī man neatrisināmā un neatbildamā mīkla. Nu nevar taču būt tāds milzu organisms, tāda kārtība bez jebkādas jēgas. Nevaru to ar savu prātu iedomāties. Bet es uzskatu, ka man to nemaz nevajag iedomāties un zināt, ka kaut kas var būt ārpus kaut kā.»

Neticu demokrātijai!

«No šādas lietu kārtības tas, kas notiek tagad ar mums, ir tikai maza daļa no tā, kas tagad notiek ar pasauli. Šodien neviens nemēģina noskaidrot, kāpēc visā Ziemeļāfrikā no Mauritānijas riņķī apkārt Ēģiptei, līdz Saūda Arābijai un vēl tālāk tas viss notiek? Es nevaru iedomāties tik lielu sazvērestības teoriju! Angļi tagad lūr uz frančiem un otrādi, visi saož naftu. Divas nedēļas bombardē un nevar sabombardēt Kadāfi mītni! Es vairs neticu nevienam! Neticu demokrātijai. Demokrātija bija jau sen. Atēnās bija, Spartā tās nebija, un kas tā par demokrātiju, ja bija vergi? Ziemeļāfrikas bēgļus arī neviens negribēja, tad aprēķināja – pašiem mums bērni nedzimst, varbūt vajag. Bet vai šie Ziemeļāfrikas bēgļu tūkstoši, apmetušies Eiropā, domās tā, kā domājam mēs?»

Domājiet!

«Redzi, man jau vairs ar to domāšanu tik labi neiet. Astoņdesmit pieci gadi! Bet es atceros kādu vecu filmu, kurā rādīja izmeklēšanu. Izmeklētājs tajā neprasīja, kā tur viss noticis, bet gan visiem lika – domājiet! Man liekas, cilvēks ar visu, ko viņš dara, pats sevi neapzināti komandē. Mums tikai šķiet, ka ne! Komanda var izskanēt arī kā vēlēšanās!

Mani interesē lielās lietas – kas un kā. Bet ne jau mēs tās atrisināsim. Ja runājam par mūsu naudoņiem un blēžiem, nedomāju, ka viņi būtu jāliek cietumā. Ja tā iznāk, kas tad paliek – viņi taču ir mūsu darbīgākie cilvēki, kas vispār kaut ko darījuši. Tas, vai viņi ir pareizi vai nepareizi darījuši, tur jau ir valdība vainīga. Ja bija šie kapusvētki, tad vajadzēja rīkot nevis oligarhu kapusvētkus, bet mūsu muļķības kapusvētkus. Ja varētu apglabāt mūsu muļķību! Bet to mēs neapglabāsim.

Es priecājos par to, ka man bija iespēja dzīvot šajā šausmīgi interesantajā laikā! Šausmīgi interesants! Es, piemēram, uzskatu, ka literatūrai tik labs laiks kā padomju laiks nekad nav bijis. Protams, tur bija labais un sliktais. Bet nav jau nekur paradīzes! Vai tad šodien ir kas labāks? Vai šodien ir labāka literatūra?»

Nav tik vienkārši

«Es atradu te vienā vecā žurnālā ļoti interesantas lietas. Tas izdots 1920. gadā, kad Latvijā vēl bija tikai Satversmes sapulce. Deviņus mēnešus pirms 18. novembra Vācijas ķeizars Vilhelms II paziņo, ka piešķir Livonijai neatkarību. Viņš tajā dokumentā raksta, ka atzīst Livonijas neatkarību un visādā ziņā to veicinās. Man savā laikā bija iespēja tikties ar cilvēkiem, kas bija ļoti tuvu ģenerālim Balodim. Caur viņiem es dabūju Baloža rakstītās piezīmes. Viņš pats jau nebija varējis rakstīt – to pierakstīja kaut kāda meitene, Balodis stāstīja un katru lapu parakstīja. Kā pie pratināšanas! Ļoti interesantas lietas! Viņš tur raksta, piemēram, par kalpakiešiem, kas arī bija ļoti tumša lieta. Uz Kurzemi jau aizgāja būtībā viena studentu rota. Viņi bija padoti fon der Golcam. Arī fon der Golcs nav tik vienkārša persona! Viņš pirms tam palīdzēja Mannerheimam sasist boļševikus Somijā un aizgāja solīdi projām. Tad no turienes viņš pārbrauca uz Latviju un pārņēma placdarmu Kurzemē. Tur bija ļoti dažādi cilvēki. Daļa no viņiem galīgi neatzina Ulmani, bet cīnījās pret boļševikiem fon der Golca vadībā. Balodis toreiz bija tikai kapteinis, tāpat arī Kalpaks. Viņi jau tur nekas liels nebija, tas tikai tagad viņus zīmē pulkveža uzplečos. Ļoti dīvains bija tas brīdis. Strēlnieki nāca no Krievijas ar sarkaniem karogiem – latvieši latviešu vadībā! Šie atkal vācu vadībā gāja pretī! Tanī brīdī jau neviens nezināja – kas notiks pēc tam! Tagad mēs varam būt gudri un zināt, kā vajadzēja.

Arī Atmoda. Nav jau noslēpums, ka to visu noorganizēja čeka. Ja mēs būtu Rīgā satikušies, parādītu rakstus, kas savulaik gāja sērijā Neatkarīgajā. Tur skaidri un gaiši pateikts, ka 80. gadu sākumā Drošības komiteja izstrādāja plānu. Kad čekas ģenerālim vaicāja – vai tas īstenots, jā, viņš atbildēja – par astoņdesmit procentiem. Interesenti! Jaunajā grāmatā, kas nesen iznāca par Radošo savienību plēnumu, ir visas runas iekšā – es runāju tūlīt pēc Mavrika Vulfsona, un man bija ļoti neērta situācija – nu ko tad lai vēl pasaka pēc tāda paziņojuma. Tur plēnumā mūs vēl vajadzēja! Bet pēc tam vairs ne. Mani neviens nekad nav saucis, piemēram, uz Tautas fronti. Vizmas Belševicas tur taču arī nebija. Vagris, piemēram, kuram vajadzēja latviešu komunistu partiju nodibināt. Tāda šajā plānā bija viņa vieta, bet pēc tam viņu nevajadzēja. Tomēr starp tiem, kas par neatkarību balsoja un tagad lielās pensijas saņem, bija daudzi ļoti gudri un gaiši cilvēki! Jo lielajā plānā jau nevarēja paredzēt, ka latviešiem sirdī būs tik dziļi iesēdies tas latviskais, ko iemiesoja Kārlis Ulmanis.

Kad es klausos tagad, ko par Ulmani saka – nebija jau slikti, bet drusciņ fašisms un tā. Nu ko tu zini par fašismu, kāds tur fašisms! Pie Ulmaņa pērkoņkrustieši sēdēja cietumā tāpat kā komunisti. Vienkārši cilvēks muld! Nu, bet kā tu teiksi par Ulmani, ka viņš labs bijis! Nu pasaki, ko viņš sliktu ir izdarījis! Mūsējie tagad, demokrātijas laikā, radio ziņoja, ir aiztaisījuši ciet divi simti un cik tur skolas! Ulmanis uztaisīja 240 jaunas skolas! Nemaz nerunājot par to, ka viņš uztaisīja ministrijas rajonu, Kara muzeju, Dziesmu svētkus sarīkoja. Beigās taču viņu apšmauca! Pasolīja, ka laidīs uz Šveici! Viņa draugs, ar ko Ulmanis kopā mācījās – Višinskis!

Kur palika, piemēram, komjaunatnes un partijas nauda? Es taču arī savulaik biju komjaunietis, citādi jau Padomju Jaunatnē nemaz nevarētu strādāt. Mēs visi maksājām biedru naudu. Smuka naudiņa! Bet partijā gan ne! Tur es nebiju. To es tā stingri pateicu. Man bija draudzene Elvīra Zaķe, viņa manā labā daudz darījusi. Viņa bija karojusi un no sirds pateica – nesmejies: «Es nevaru nomirt, kamēr tu neiestājies partijā!» Tas tā nopietni bija. Man vienkārši nevajadzēja. Biju jau rakstnieku savienībā iekšā, rakstīju.»

Mistiska veiksme

«Mani vispār tāda mistiska veiksme pavada. Bet to jau tā vienkārši nevar izstāstīt. Saproti, man veicas! Dievs manā izpratnē ir kaut kāda kārtība. Kaut kur kādam tu esi vajadzīgs. Citi saka – mirt un tā... Es saku – cilvēks mirst tad, kad tas ir vajadzīgs. Esmu par to dziļi pārliecināts, jo esmu stāvējis tik tuvu visādām lietām, ko nemaz nevar izstāstīt.

Esmu dzimis 1926. gadā. Tas ir pēdējais gads, ko iesauca [Otrajā pasaules karā]. Esmu dzimis 25. decembrī. Būtu piedzimis sešas dienas vēlāk, nekā tāda nebūtu. Patiesībā mani iesauca 17 gadu vecumā. Tur jau visādi gāja, citus jauniesauktos sabombardēja tūlīt pēc iesaukšanas, nogremdēja, kamēr brauca ar kuģiem. Mēs aizbraucām kā pletīzers pa zīda drēbi. Uz Poliju.

Vācijā nemaz nebijām. Dancigā, kur tas koridors. Poļi no turienes bija izsviesti laukā. Iebraucām ļoti laba kompānija. Tur bija, piemēram, mākslinieks Kirke, arī mans labākais draugs Andrejs, kas mani visu laiku apgādāja, jo es biju tāds diezgan nevarīgs. Mēs tur nodzīvojām līdz 21. vai 22. janvārim, kad sākās lielais krievu uzbrukums. Tikai tad mums pirmo reizi iedeva kaut kādus ieročus. Līdz tam visu rudeni mūs trenkāja pa laukiem – gulties, celties – ierindas mācība. Kad kļuva auksts, sāka būvēt aizsardzības līniju. Mums vajadzēja vilkt tādus skābarža baļķus, gandrīz kilometru līdz bunkuriem. Gulējām pa visādām aukstām skolām, formas tērpi bija salasīti. SD formas, es vēl kaut kādu brūnu kreklu pa virsu uzvilku. Drausmīgi auksts bija.

Tad uzreiz mūs vedīs karot! Tur es izdarīju tādu lietu, ka iešāvu sev rokā. Es par to nekaunos! Kāds saka – ko tu tur! Bet tā ir laime, ka viss notika tā, kā notika. Biju gatavs uz visu ko. Tā taču bija bezcerīga lieta. Nu ko es iešu 1945. gada 21. janvārī cīnīties par Lielvāciju? Pārējie puikas palika. Bet mani – tur jau stāvēja sanitārais vilciens – šie priecīgi salādēja iekšā, lai var ātrāk laisties projām. Mūs aizveda uz tādu Vesterštēdi. Gandrīz pie paša Lamanša. Dzīvojām kā dieva ausī. Tā bija pirmā reize, kad tur vispār kaut ko tādu ierīkoja. Kādā skolā. Tur nebija pat rentgena aparāta. Neviens pēc tam par mums pat neapvaicājās. Es visu laiku bindēju savu roku un dzīvoju tur. Sabiedrotie, kas izcēlās jūras krastā, mūs nebombardēja. Viņi meta bumbas tālāk, lai netrāpītu paši savējiem – uz rūpniecības pilsētām – Brēmeni, Hamburgu.

Un tad saskrien tur visādi bez kājām, bez rokām, ģenerāļi veci – vajag organizēt kaujas grupas. Es nemāku vāciski! Galu galā visiem apni-ka – tas tur kaut kāds latvietis – izrakstīja man papīru, lai ejot pats un meklējot savu daļu. Tad es skaisti izstaigāju Vāciju kājām! Kluss, mierīgs, viss zied! Ābeles smaržo. Aprīlis. Vācu sievietes cienāja ar kafiju. Vāciskā kārtība tur bija līdz pēdējam brīdim, bet arī karš jau tur nekad vēl nebija bijis. Līdz kādā dienā, kad jau jūtu, karš tūdaļ būs beidzies, uzreiz nāk pa tādu lauku ceļu, kas nobruģēts ar kaltiem akmentiņiem. Skatos, tādas pazīstamas sejas. Tie taču mani zēni! Tas taču ir kā fantastiskā romānā! Jūklī, kur viss iet uz galu, nāk Januma pulks. Atskrēja kaut kādi žandarmi, gribēja kontrolēt. Tie zēni uzreiz pagrieza stroķus. Žandarmi salēca savos motociklos un pazuda, jo tie vairs nebija nekādi joki.»

Laikā izkāpt no vilciena

«Tur bija jau iegājuši kādi mežā, satikušies ar amerikāņu pirmajiem izlūkiem. Aizveda mūs uz vienu kara aerodromu, uzlika uz skrejceļa. Tā bija tāda no divām pusēm pussala, kuru apsargāja daži simti karavīru. Pa vienam uz kilometru. Tur mēs dzīvojām. Bija šausmīgs bads! Mēs visas kara mašīnas pārbaudījām, lai atrastu kādu biskvītu. Apmēram divdesmit tūkstoši cilvēku bijām. Mums deva biskvītus no dzelzs kārbām un piecas šokolādes bombonkas. Tas arī viss! Latvieši uzreiz, kā jau tādi izlecēji – uzraksts latvian camp un sniedza iekšā savus memorandus. Bet sabiedrotie tik skatījās, tā jau tāda ņemšanās – ko tie dullie plosās.

Tad man Andrejs saka: «Viss, laižam mājās!»

Izšmaucām no nometnes, tas bija viegli, pa labības lauku, kuru neviens nesargāja, aizlaidāmies uz Lībeku. Tur satikām krievu oficieri, tāds interesants vecis, no vecajiem Čehova laiku krievu inteliģentiem. Mums iedeva privātās drēbes. Tad mēs lēnām, lēnām braucām uz mājām. Pretim visu laiku nāca kara ešeloni, mūs tik atkal – paskatāmies uz sliedēm, norūsējušas – noliek uz rezerves ceļiem. Īstās jau bija nobrauktas spožas. Vienubrīd apmetāmies kādā kokzāģētavā. Gulējām blakus zāģiem. Tad uzreiz ies vilciens uz mājām! Stāvam ar Andreju – viņš vēlāk bija Popova rūpnīcas finanšu direktors. Bet pie mums abiem rinda apstājās. Vagons ir pilns, jūs paliekat gaidot! Tad vēl vienu vilcienu nokavēju, jau Polijā, jo mainīju pulksteni pret pārtiku. Apmainīju pret baltmaizes klaipu. Andrejs mani pēc tam gandrīz nosita! Bija jau arī – pulksteni pret maizes klaipu! Beidzot vienā jaukā dienā iet vilciens no Polijas uz mājām! Izbrauc cauri Daugavpilij, Rēzeknei, bet tad atkal griežas ārā no Latvijas! Andrejs man saka: «Tur gan mums nav ko meklēt, kāpjam ārā!» Tikām kājām līdz Daugavpilij! Naudas nebija, biļetes nebija, teicām, ka tikko no Vācijas. Viena jauka sieviete mūs tāpat ielaida vilcienā, atbraucām par brīvu. Dažus gadus vēlāk satiku Rīgā savus čaļus, kas toreiz neizkāpa no vilciena. Tie saka, visu šo laiku dabūjuši lauzt ogļu raktuvēs!

Redz, tur ir tā laime! Tāpēc es saku, ka esmu laimīgs cilvēks. Man viss tā pagriezās! Iestājos Rozentāla mākslas skolā. Pār Daugavai tramvajs toreiz negāja. Koka tilts bija par šauru. Abās pusēs bija loks. Vajadzēja iet lielu gabalu kājām mājās. Gāju arī pa Blaumaņa ielu garām redakcijai. Reiz ienesu parādīt savus zīmējumus. Tur bija Blūms un Rūmnieks. Šie saka – pamēģini rakstīt. Tā arī nonācu literatūrā.»

***

Zigmunds SKUJIŅŠ

Dzimis 1926. gada 25. decembrī

Bijis pirmais Latvijas pionieris, kopā ar delegāciju 1940. gadā apmeklējis Maskavu

Kā pusaudzis piedzīvojis baigā gada atskaņas, īpašs šoks bijis skatīt 1941. gada vasarā vācu varas identifikācijai ekshumētos komunistu upurus

Rakstnieks, kura darbi izdoti miljonu tirāžās

Populārākie romāni:

Gulta ar zelta kāju,

Miesas krāsas domino,

Siržu zagļa uznāciens,

Jauna cilvēka memuāri u.c.

Viņa darbi mūsdienās tiek tulkoti un izdoti dažādās Eiropas valodās, apgādā Mansards top Zigmunda Skujiņa raksti, izdoti 9 sējumi, sagatavošanā 10. sējums