“Lai Ziedonim gaišs ceļš!” Māra Krautmaņa atvadu vārdi Ziedonim Čeveram

Mūžībā aizgājis Ziedonis Čevers – spilgta personība Latvijas deviņdesmito gadu iekšpolitikā.

Bērnībā viņš aizrāvās ar džudo - katru vakaru braucis pāri visai Rīgai no VEF rūpnīcas pieturas uz Pārdaugavu, lai tiktu uz treniņu. Bijis gadījums, kad sacensību laikā viņš ar kāju sāpīgi atsities pret tiesnešu galdu. Pretinieks neesot izmantojis priekšrocību pieveikt Ziedoni un pieprasījis neizšķirtu. Tā Čevers iemantojis vienu no saviem labākajiem draugiem uz visu mūžu.

Reiz vidusskolas laikā Ziedonis viens pats stājies pretī veselam baram no citas skolas ieklīdušu huligānu, lai aizstāvētu no pazemojuma savas klases meiteni Margaritu. Bars sajutis, ka laikam labi nebūs, un atkāpies. Šī meitene kļuva par viņa vienīgo mīlestību un sievu uz visu mūžu.

Pēc tam Ziedonis Čevers iestājās Latvijas Fiziskās kultūras institūtā. Tur viens no iestāšanās normatīviem bijis peldēšana. Viņš vispār neesot pratis peldēt, nav zinājis, kā tehniski pareizi airēties ar kājām, tomēr izpildīja normatīvu, iroties tikai ar rokām un tikai ar muskuļu spēku. Tik ļoti vēlējies tobrīd iestāties institūtā.

Spēja pārvarēt savu sākotnējo neprasmi un spītība pierādīt savu varēšanu vēlāk ne reizi vien ir izpaudusies Čevera darbībās politikā un valsts pārvaldē, kur skeptiķi viņam bija teikuši, ka “tas nav iespējams”.

Augstskolā viņš kaut kā neviļus parādījis lielas runātāja, pārliecinātāja un organizatora spējas, tāpēc no attiecīgiem orgāniem pamanīts un iesaistīts komjaunatnē.

Čevers ir bijis Komjaunatnes Rīgas Kirova rajona pirmais sekretārs 1987. gadā un pilsētas komitejas pirmais sekretārs 1988. un 1989. gadā.

“Mani vecāki man neko nestāstīja par pagātni - viņi baidījās. Zinot manu raksturu, viņi baidījās, ka es varu sadumpoties pret varu, un laikam tāpēc man neko nestāstīja,” reiz ārpus publicējamām intervijām man atklāja Čevers.

Taču pret padomju varu Čevers solīti pa solītim sāka dumpoties, līdz jau ap 1989. gadu būtu bijis pieskaitāms tiem, ko mūslaiku Krievijā sauc par “ārvalstu aģentiem”, un sāka graut komjaunatni, ja tā var iztiekties, “no iekšpuses”. Kā komjaunatnes līderis Čevers atbalstīja un veicināja visādu jauniešu pasākumu (diskotēku, festivālu, “mis” konkursu un arī diskusiju klubu) rīkošanu, kas vecajai komunistu nomenklatūrai šķita iekārtai kaitīga.

1991. gada augusta puča laikā viņš kļuva par Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes priekšnieka vietnieku un nostājās Latvijas Augstākās padomes pusē. Šajā laikā darbojās arī Tautas frontē.

Pēc neatkarības atgūšanas Ziedonis Čevers kļuva par iekšlietu ministru un sparīgi cīnījās par to, lai iekšlietu struktūrām būtu lielāks finansējums. 1994. gadā viņš dibināja partiju “Saimnieks”, kura guva fantastiski labus panākumus sākumā Rīgas domē, bet pēc tam arī Saeimā - 18 vietas. Izdomāja arī šīs partijas ideoloģijas visīsāko formulu - “valstiskais nacionālisms”. Taču šai partijai neizdevās noturēties, un nākamajās vēlēšanās tā zaudēja, neiekļūstot vairs Saeimā.

Vēlreiz Ziedonis Čevers mēģināja atgriezties politikā ap gadsimtu miju, dibinot jaunu partiju - “Brīvības partiju”, taču palika elektorāta nesaprasts.

Lai vai kā, Čevera aktivitātes politikā ir bijušas kā “garainis, kas veicina vārīšanos”, bet viņa ieguldījums iekšlietu sistēmas izveidē, dažādu risku novēršanā Latvijas valstij ir nozīmīgs - viņam pateicoties, Latvijā deviņdesmitajos gados neievazājās “etniskās mafijas”, tādas kā čečenu “komersanti”, viņš arī veicināja visādu “Pārdaugavas”, “Haritona” un citu bandītu grupējumu sašķelšanu un iznīcināšanu.

Ziedonis Čevers ir pazīstams plašākai publikai ar to, ka deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā bija azartisks, riskējošs, arī diezgan agresīvs (bet normas un pieklājības robežās) politiķis, tāds, kuram ir oratora talants un harisma, tāds, kurš spēj pārliecināt, kurš liek noticēt.

Taču tad pienāca brīdis, kad Ziedonis Čevers no visa iepriekšminētā absolūti atteicās.

Viņš attiecās no jebkādas agresijas, oponentu noniecināšanas. Pirms apmēram 10-15 gadiem viņš pievērsās senatnes filozofu rakstu studijām, interesējās par dažādām reliģijām, citu tautu kultūrām, vēsturi, literatūru. Tas pats Čevers, kurš kādreiz nakts vidū ieradās Saeimā, lai “norautu” Einaram Repšem viņa iecerēto budžeta finansējumu Latvijas Bankas naudas krātuvei, pēdējos gadus nodzīvoja saskaņā ar sevi, savu patieso būtību, ar lielu iekšēju mieru, ar milzīgu mīlestību, ar piedošanu. Čevers ir sen jau piedevis visiem, kas viņam darījuši pāri, un tāpat cer, ka citi piedos viņam viņa pāridarījumus, ja tādi ir bijuši.

Čevers zināja, ka viņa nāve nav vairs tālu, jo pirms pusotra gada uzzināja savu neizbēgami letālo diagnozi. Taču nesanīka un priecājās par katru dienu, kas viņam vēl dota, nebaidījās vairs no nāves un gatavojās tai kā nākamajam piedzīvojumam.

Ziedonis Čevers nemitīgi mācījās kaut ko jaunu. Viņa sabiedriskā aktivitāte neizpaudās publiski, un viņa labdarība bija neafišēta, bet tāda bija, un ne mazos apmēros. Viņam bija svarīgi nevis izrādīties pašam, bet redzēt ziedošu akāciju. Lai viņam gaišs ceļš!