Raimonds Čudars runā kā reālists: Mums būs vietas, kur nebūs cilvēku

Vienīgais veids, kā piesaistīt cilvēkus reģioniem ir darba vietu radīšana. Ja darba vietas konkrētās teritorijās nav, tad depopulāciju mēs nekādā veidā neapturēsim, intervijā aģentūrai LETA atzīst viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars (JV). Depopulācijas tendence laukos ir vērojama 30 gadus. Šobrīd notiek šīs depopulācijas sabremzēšanās, taču ne apturēšana. Ministrs uzsvēra, ka par to godīgi jārunā, jo tā ir realitāte, kas parādās statistikas datos.

Dzirdams, ka nākamgad plānots samazināt reģionālos pasažieru pārvadājumus un tas ir valsts finansēts pakalpojums. Vai tomēr tas nenozīmē to, ka valsts samazina savu daļu attiecībā uz pakalpojumiem iedzīvotājiem?

Jūsu minētā ir ļoti komplicēta situācija. Pirms trīs gadiem notika izsoles par tiesībām veikt pārvadājumus maršrutu tīklu daļās. Bija debates par to, cik lielas ir prasības pārvadātājiem, kas viņiem jāpilda. Tajā pašā laikā bija solījums no pārvadātājiem šīs prasības pildīt, nosaucot arī cenas. Šobrīd dotācija, kas ir saistīta ar sabiedrisko transportu, pārsniedz 50 miljonus eiro un jautājums ir par šīs dotācijas palielinājumu. Pārvadātāji saka, ka tas, lūk, vairs nav iespējams, ko mēs solījām iepriekš, tagad tas ir jāpārskata un jādod vairāk naudas. Līdz ar to varbūt ir jābūt uzmanīgiem par solījumiem, kas tika sniegti pirms trīs gadiem atklātos konkursos un šī brīža prasībām. Te ir arī aspekts par to, kā mēs nosakām maršrutus konkrētos reģionos saistībā to, kas ir vajadzīgs cilvēkiem. Protams, par to var būt debates, bet runa nav par dotācijas samazinājumu. Runa šajā gadījumā ir par to naudu, kas ir mūsu rīcībā un ir domāta sabiedriskā transporta vajadzības nodrošināšanai. Es pieļauju, ka domstarpības par to, par cik lielu naudu tiek nodrošināts pakalpojums, kas bija definētas pirms trīs gadiem, turpināsies.

Tomēr pašlaik no valsts puses uzstādījums ir, ka finansējumu vairāk nepiešķirs un tiks samazināts reisu skaits.

Reģionālās politikas līmenī sabiedriskā transporta esamība konkrētās vietās, protams, ir izšķiroša. Jautājums ir, vai visās vietās sabiedriskais transports tiek nodrošināts racionāli un vai visos maršrutos cilvēku skaits ir pietiekams, lai visus reisus turpinātu.

Vai tas neiegriež negatīvo spirāli? Ja cilvēku ir maz un tiek samazināts sabiedriskā transporta apjoms, tad tas var beigties ar to, ka šo vietu cilvēki pamazām pamet vispār. Piemēram, Valmieras novada domes priekšsēdētājs Jānis Baiks ("Valmierai un Vidzemei") ir teicis, ka Valmiera ir ekonomiski augoša, ir atvērtas septiņas jaunas rūpnīcas, bet novadā ir trīs pagastu centri, ar kuriem nav sabiedriskā transporta savienojuma un no turienes nevar piesaistīt darbaspēku. Un tā ir Valmiera. Kas tādā gadījumā notiek citur?

Jā, šādi gadījumi būs arī turpmāk. Jautājums par to, vai visu to var nodrošināt ar valsts dotāciju ir izaicinošs. Pašvaldībām, iespējams, ir jāapzina tās nepieciešamības, kas viņu gadījumā ir. Šobrīd mēs esam situācijā, ka pašvaldības jau piedalās sabiedriskā transporta nodrošināšanā. Viena vairāk, viena mazāk, viena nemaz, bet tā ir realitāte.

Bet tas ir arī drošības jautājums. Ja nav cilvēku, drošība samazinās.

Jā, mums būs vietas, kur nebūs cilvēku. Tādas vietas jau ir šobrīd.