"Tā burtiski ir drāma". Sociologam Kaktiņam radušās aizdomas, kas īstenībā raksta valdības paziņojumus

“Problēmu ir daudz, skaties kurā virzienā gribi, katrai ministrijai var sarakstīt vairākus desmitus problēmu, bet, ja skatās lielo makro bildi, tad nav sajūtas, ka lielās un būtiskākās problēmas tik tiešām tiek risinātas,” analizējot Evikas Siliņas valdības divu gadu laikā paveikto, TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” sacīja sociologs, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Politikas eksperts, uzņēmējs Artis Kampars (“Jaunā vienotība”) uzskata, ka “valdība ir pelēka” un “neizteiksmīga”.

Sociologs A. Kaktiņš atzina, ka problēmu ir daudz, skaties kurā virzienā gribi, katrai ministrijai var sarakstīt vairākus desmitus problēmu, bet, ja skatās lielo makro bildi, tad viņam nav sajūtas, ka lielās un būtiskākās problēmas patiesi tiek risinātas.

Pēc A. Kaktiņa sacītā, politikā mēs jau labu laiku esam postmodernisma laikmetā. Un ko dara politiķi? Viņi vienkārši “met vārdus bezjēdzīgās kaudzēs”. Vienkārši runā, vērpj visādas deklarācijas, visādus lozungus, programmas utt. Un tikai “met tos vārdus kaudzēs” caur medijiem sabiedrībai.

Būtība ir nevis risināt problēmas, bet vārdus “mest kaudzēs”, un gan jau “zeķes pašas izmazgāsies”. Jau labu laiku lielās līnijās tā kopumā strādā sistēma, un A. Kaktiņš ļoti spilgti to redz arī Latvijas gadījumā. Tur vajag valdības deklarācijas un saraksta valdības deklarācijas. Mūsdienās to ir vēl vieglāk izdarīt, jo var palūgt, lai mākslīgais intelekts tās saraksta, un tas tekstu uztaisīs minūtes laikā. Skatoties uz valdības paziņojumiem, sociologam izskatās, ka “to tekstu viņi paši nav rakstījuši, bet mākslīgais intelekts tos gudros vārdus par ilgtspējīgo attīstību ir “metis kaudzēs””.

“Tās ir mūsdienas. Un tā burtiski ir drāma. Jēgas nav, ir tikai kaudzēs samesti vārdi,” teica A. Kaktiņš.

Politikas eksperts, uzņēmējs Artis Kampars (“Jaunā vienotība”) piekrita A. Kaktiņam un sacīja, ka “valdība ir pelēka” un tā ir “neizteiksmīga”.

Pēc A. Kampara teiktā, ne tik liela nozīme ir reitingiem kā tam, ka dažus ministrus nepazīst (kas ir svarīgi, jo valdība mūs vada), piemēram, kultūras ministri Agnesi Lāci, tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri vai klimata un enerģētikas ministru Kasparu Melni nepazīst vismaz trešdaļa, un par viņiem nav viedokļa vēl trešdaļai. Tātad viņi ir tādi “neredzamie” ministri, un tādu ir lielākā daļa.

Pēc A. Kampara sacītā, “valdībā ir divarpus personas, kuras ir vairāk vai mazāk ievērotas”. Tās, protams, ir premjere un veselības ministrs Hosams Abu Meri. Viņus tiešām pazīst, un par viņu darbu ir viedoklis. Viņus ierauga, viņu komunikācija ir tāda, ka viņus pamana. Vēl daļēji pamanīta, bet ne ideāli, varētu būt ārlietu ministre Baiba Braže, bet lielākā daļa no citiem ir vienkārši pelēki un neredzami cilvēki, kuri kaut ko dara, un sabiedrība vispār neredz, kas “sēž pie mašīnas stūres”, kur viņi brauc, viņiem netiek pastāstīts, un tāpēc veidojas dažādi apzīmējumi valdībai, jo nedz komunikācija, nedz paveiktie darbi nav tādi, ko cilvēki gaida.