Pēc sabiedroto veiksmīgas desantēšanās stāvkrastā un nacistu kapitulācijas dzīve Jūrkalnē pamazām atgriežas vecajās sliedēs.
Uzbrukumā supergrāvēja My Way filmēšanas laukumam vakar devās buldozers un bariņš demolēšanas darbiem salīgtu strādnieku. Savukārt viesu namu īpašnieki, veikalnieki un zagļi tagad skaita no dienvidkorejiešu, lietuviešu un pašmāju kino cilvēkiem ietirgotos vai sazagtos labumus. Pa brīvdienām, kad grupa bija devusies uz Rīgu pašu pēdējo filmas kadru uzņemšanai, Jūrkalnes laukumam apsardze jau bija noņemta un to izmantojuši garnadži: gan jau zinātāji un gan jau no vietējo vidus. Filmēšanas laukuma vadītāja palīgs Mārtiņš Cīrulis stāsta, ka nozagta koka grīda 40 kvadrātmetru platībā, spoguļi, apsviluši kapara kabeļi, kas filmā atveidoja telefondrātis. Taču nekādu lielo drāmu kinoļaudis no tā neiztaisa: «Tā tas vienmēr notiek.» Arī viesu namu īpašnieku mēģinājums izveidot mazu kartelīti un uzskrūvēt pakalpojumu cenu esot likumsakarība. Sākumā kopējā sanāksmē viņi pateica, ka par tik mazu cenu nav ar mieru izmitināt filmas cilvēkus. Bet vēlāk jau, runājot individuāli, gan jā pateikuši, gan arī priecīgi bijuši par prāvajiem ienākumiem.
Jūrkalnē tūrisma sezona ilgst pāris mēnešus gadā, un korejiešu atbraukšana šogad ļāva tai sākties jau krietni agrāk. Filmēšanas laukuma būvdarbi sākās, kad sniegs vēl nebija nokusis. To, ka filmēšana nesusi labu peļņu, Neatkarīgajai apstiprina vietējā degvielas uzpildes stacijā. Noiets bija stipri audzis ne tikai benzīnam, bet arī pārtikai un šokolādei. Daudznacionālās filmēšanas komandas pamatnācijas pārstāvji – korejieši – mitinājās Jūrkalnes viesu namā Zaķu krogs. Pavāre Ilze stāsta, ka tas bijis liels notikums, ne velti saimniece pēdējā dienā pat uzsaukusi atvadu zupu.
Protams, vietējos cilvēkus pēc filmētāju aizbraukšanas pārņēmis zināms sentiments un ne tikai apsīkušās naudas plūsmas dēļ. Māris Dadzis, uz kura zemes notika vērienīgo kara ainu uzņemšana, saka: «Man skumji kļuvis, ka visa šī rosība manu māju tuvumā ir beigusies. Kaut kā tukšs viss liekas.» Tas likumsakarīgi, jo kopumā filmēšanā bija nodarbināti ap 400 cilvēku, bet pastāvīgi te strādāja ap 200.
Pārim no Krievijas pieaicinātu kaskadieru pārpratuma dēļ sanākušas nepatikšanas ar darba atļaujām. Rabežsargi pat uzlikuši sodus. Taču, ja neskaita pāris starpgadījumus, paši kinoļaudis pusotru mēnesi Jūrkalnē atceras ar vislielāko labpatiku. Jūra bija auksta, tāpēc desantēšanās skatu filmēšanai sarūpēti pat hidrotērpi, ko pavilkt zem formām. Taču tie galu galā palika neizmantoti. Mārtiņš Cīrulis stāsta, ka 30 grādu karstumā samērcētās drēbes žuvušas zibenīgi.
Filmas ražošanu Latvijā nodrošina Film Angels Studio. Izpildproducents Tomass Makarss teic, ka ar paveikto visi ir apmierināti, un arī slavē filmēšanai labvēlīgo laiku. Tehniskā ziņā tam bija milzīga nozīme, jo filmēšana nebūtu iespējama lietū, bet dīkstāve nozīmētu papildu izdevumus. Jāatgādina, ka tieši iespēja taupīt korejiešus atveda uz Jūrkalni. Oriģinālā Normandija par fināla ainu filmēšanu vēsturiskajās cīņu vietās paprasīja teju visu filmas budžetu, kas ir tuvs 20 miljoniem eiro. Savukārt Francijas ziemeļrietumu pārcelšana uz Latviju izmaksāja desmit reižu mazāk. Filmas autori jau apsolījuši, ka Dienvidkorejas kino vēsturē šī būs vērienīgākā filma gan masu skatu, gan tēriņu ziņā. Un pēc būtības jau tā nemaz nav par karu – tā ir par Korejas un Japānas draudzību. «Filma būs patiešām laba,» saka M. Cīrulis.
Normandijas krasta ierakumi Jūrkalnē būs redzami vien līdz Jāņiem. Pēc tam, kad filmēšanai sabūvētās koka konstrukcijas un betona imitācijas būs novāktas, bet tranšejas aizbērtas, pāri pārbrauks traktors ar arklu. Rudenī par šeit notikušo vēstures rekonstrukciju liecinās vien šogad uzsētā zālīte.