1941. gada 14. jūnija deportāciju dēļ cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji – latvieši, ebreji, krievi, poļi, tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.
«Tā ir mūsu vēsture, melnā diena, kurā tik daudz cilvēku aizgāja nebūtībā. Ar mūsdienu saprašanu ir grūti izskaidrot, kā maz kaut kas tāds varēja notikt,» atminas politiski represēto biedrības Madonas nodaļas vadītāja Elza Serdāne. Pirms 70 gadiem arī viņu un ģimeni skāra komunistiskais genocīds. Līdz pat šai dienai E. Serdāne nav radusi atbildes uz jautājumiem – par ko un kāpēc notika deportācijas?
«Tas bija sāpīgi. Tolaik man bija 11 gadu. Tas bija genocīds ne tikai pret ebrejiem, bet arī latviešiem. Vienreiz tas ir jāatzīst.
Tie pazemojumi, ko vecākiem nācās pārciest. Tas bija tāds cinisms, pilnīgi vārdu trūkst...» atminas E. Serdāne.
«Ja tas var kaut ko dot nākotnes apzināšanai, šis ir tas notikums, kas jāatceras un jāieraksta tautas sirdsapziņā un oficiālajos dokumentos. Latvijas tautai ir jāuzmanās, lai šādi notikumi neatkārtotos. Bērniem ir jāzina, kas bija jāpārdzīvo vecākiem, lai viņi var dzīvot brīvā, neatkarīgā Latvijā,» Neatkarīgajai stāsta viens no izsūtītajiem, atjaunotās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis.
Tam pievienojas arī
E. Serdāne, kura brīdina par iemigšanas draudiem. «Tikko bija uzskatāms piemērs – tagad nevarēja savākt parakstus par latviešu valodas kā vienīgās mācību valodas ieviešanu skolās. Un tas nozīmē tikai to, ka būs slikti,» ir pārliecināta savulaik izsūtītā.
Vēsture jāstāsta nākamajai paaudzei
To, ka katru gadu paliek arvien mazāk aculiecinieku, apzinās arī represēto latviešu ģimenē Noriļskā dzimušais dziedātājs, aktieris un komiķis Andris Freidenfelds. «Es jau neko neatceros no tā laika. Tur piedzimu, un mani atveda uz Latviju. Tā ir nepielūdzama vēstures gaita. Skaidrs, ka ar katru gadu būs mazāk aculiecinieku. Vecvecāku un vecāku atmiņas ir tas, ko mēs, vidējā paaudze, varam stāstīt saviem bērniem, jo tā vislielākā mērā ir tautas traģēdija,» uzsver A. Freidenfelds. Raksturojot pirms 70 gadiem notikušo, viņš lieto spilgtus apzīmējumus: «Tā bija ņirgāšanās par nāciju, sadisms. Bet bērniem ir jāstāsta, cik briesmīgs bija tas laiks, kaut arī viņiem ir grūti saprast, kā vispār kaut kas tāds varēja notikt.»
Iznīcināja Latvijas armiju
«1941. gads ir viens no briesmīgākajiem gadiem Latvijas vēsturē. Mēs zaudējām ļoti daudz. Zaudējām ne tāpēc, ka paši kaut ko darījām ne tā, kā vajag, bet divas naidīgas totalitāras lielvaras, kurām galvenais uzdevums bija pārvaldīt un sadalīt, un nerēķināties ar cilvēkiem, savu totalitāro, fanātisko ideju vārdā pastrādāja noziegumus mūsu valstī. Skaitļi paši par sevi runā ļoti spēcīgi – 15 tūkstoši deportēto, vairāk nekā 60 tūkstoši holokaustā nogalināto, neskaitāmi bez tiesas nošautie, nomocītie un bez vēsts pazudušie, Latvijas armijas iznīcināšana. Visi šie šausmīgie, traģiskie, nežēlīgie notikumi notika īsā laika sprīdī. Lai gan pats kara traģēdijas posms bija daudz garāks, šis gads ir baigais gads,» rezumē Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Traģiskās liecības
Okupācijas muzejā, atklājot izsūtīšanai veltīto izstādi, Latvijas pirmā persona atzina, ka katrā ģimenē Latvijā ir rētas no šī laika, kas dzijušas ļoti lēnām un, iespējams, vecākajai paaudzei joprojām nav sadzijušas, jo tās bija pārāk dziļi cirstas. «Skatoties uz šo ekspozīciju, ir ne tikai jāuzzina par savu vēsturi un jāapzinās, kas notika un cik traģiski tas bija Latvijai kā valstij, bet jāsaprot arī tas, ka tās dienas gars nav šodien dzīvs un nedrīkst atkārtoties, jo mēs varam redzēt, cik smagas sekas var būt neiecietībai, ksenofobijai, otra cilvēka nicināšanai jeb pārcilvēka sludināšanai. Tās ir pārdomas mums šodien, katram jaunam cilvēkam, un, redzot tieši šīs sadzijušās vātis, jāapzinās – mēs nedrīkstam tā rīkoties ne domās, kur nu vēl darbos. Mums ir jāglabā svēta Latvija, Latvijas sabiedrība, vienota ap savām vērtībām. Mums ir jāaizsargā sava valsts pret jebkuru ļaunumu, jo ļaunuma cirstās rētas sadzīst ļoti lēnām,» teica V. Zatlers.
Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda nāvi. Sausi un skopi ir vēstures fakti, bet daudzi no cietušajiem ir mūsu vidū, arī viņu bērni un mazbērni. Vēstures notikumu liecības apkopotas Okupācijas muzeja un muzeja Ebreji Latvijā kopīgi veidotajā tematiskajā izstādē.
