Lai gan kopumā pētnieki pozitīvi novērtējuši tā saukto simtlatnieku programmu, jo «simt latu stipendija ir būtisks devums pasākumā iesaistīto mājsaimniecību budžetos», no pētījumā gūtajām atziņām izriet, ka lielākā daļa ilgstošo bezdarbnieku nejūt nekādas izmaiņas savā situācijā un vēlēšanās meklēt pastāvīgu darbu nav augusi.
Daļa simtlatnieku ir atzinuši, ka vēlēšanās meklēt pastāvīgu darbu pat ir mazāka. Tādu gan ir neliels procents no kopējā aptaujāto bezdarbnieku skaita.
Kritisks rādītājs ir to bezdarbnieku īpatsvars, kuri atzinuši, ka pēc dalības programmā nejūt nekādas izmaiņas spējās strādāt pastāvīgu darbu. Šādu bezdarbnieku ir vairāk nekā 70 procentu. Programmas novērtētāji norāda, ka smagas problēmas veikt darbu ir desmitajai daļai simtlatnieku.
Dod iztiku uz laiku
«Galvenais, ko saņemu no šīs programmas, ir tas, ka man katru mēnesi ir simt latu, bet interesanti, ka arī ne katru mēnesi,» sarunā ar Neatkarīgo saka rīdziniece Guntra, kura simtlatnieku programmā strādā par palīdzi virtuvē. «Nedomāju, ka tas kaut kā maina manu vēlēšanos strādāt, jo es vienmēr esmu gribējusi pastāvīgu darbu, bet tā ir sanācis, ka pirms gadiem štatu samazināšanā mani atbrīvoja no uzņēmuma,» stāsta Guntra. Kopš aprīļa viņa strādā sociālās aprūpes centra virtuvē un ar darbu ir apmierināta. «Palīdzu visos darbos – ja dārzeņi jāsagriež, sagriežu, ja jāmazgā grīdas, mazgāju,» stāsta kundze, atzīstot, ka sasniegusi pirmspensijas vecumu, kurā atrast darbu jau ir ļoti lielas grūtības. Daudzi no piedāvājumiem, kurus citkārt Guntra pieņemtu, tagad tomēr pēc pārdomām tiek nolikti malā – jāstrādā 12 stundu kājās, smags fizisks darbs. «Kad beigsies simtlatnieki, domāšu, varbūt iešu uz tiem pašiem pārdevējiem, lai gan zinu, ka tas ir traks darbs,» secina Guntra. Pārdevējas ir pieprasītas, jo mainība ļoti liela, daudzas neiztur.
Jādod spēks
«Varu tikai lielīt savus simtlatniekus!» sarunu uzreiz optimistiski sāk Rīgas sociālās aprūpes centra Stella maris direktors Aldis Virbulis. Viņš zina, ka viedokļi par šo projektu ir atšķirīgi, ir daudz skeptiķu, tomēr pieredzētais neļauj šaubīties par tā lietderību. «Daudzi simtlatnieki ir atraduši pastāvīgu darbu pie mums pansionātā. Tie galvenokārt ir cilvēki, kuri ļoti centīgi strādā, parāda sevi no labās puses. Viss atkarīgs no paša cilvēka – ja vēlas strādāt, tad strādā,» secina A. Virbulis. Simtlatnieki pansionātā strādājuši visu laiku, kopš vispār tāda programma pastāv. Tas ir fakts: ja nebūtu viņu, algot papildu darbiniekus šiem darbiem pansionāts nevarētu. Tiklīdz parādās brīva darba vieta, uzreiz kādu no viņiem pieņem darbā. «Es cenšos viņus slavēt, jo daudzi ir iedzīti strupceļā, pašapziņa samazināta līdz nullei, kautrējas izteikt savu viedokli, galvenais viņiem dot sapratni, ka viss no pašiem atkarīgs, ka jārīkojas!» saka A. Virbulis.
Saliktas atzīmes
Simtlatnieku programmu vērtējusi komanda – Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas speciālisti. Ekonomikas zinātņu doktore Biruta Sloka secina: pasākums devis nozīmīgu ieguldījumu bezdarbnieku prasmju paaugstināšanā, pašvaldību teritoriju sakopšanā un pašvaldību budžetu atslogošanā. Pētījumā izzināts arī pašvaldību viedoklis – to pārstāvji likuši atzīmes, piemēram, novērtējot pasākuma ietekmi uz bezdarbnieku sagatavotību strādāt pastāvīgi algotu darbu, visvairāk liktas atzīmes 6 un 5, nav nevienas 10.
Labklājības ministre Ilona Jurševska uzskata: būtiskākais, ka ievērojama daļa bezdarbnieku «ir sapurinājušies» un daļa atraduši darbu. Tomēr arī viņa saredz mīnusus: tā nav mazinājusi nabadzības risku valstī un darbs simtlatniekos samazina motivāciju meklēt pastāvīgu darbu.