Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju pieprasa EK taisnīgāku izmaksu sadali

Latvija, sadarbojoties ar Igauniju un Lietuvu, vēlas Eiropas Komisijas darba kārtībā aktualizēt jautājumu par izmaiņām enerģētikas starpsavienojumu būvniecības izmaksu sadales modelī, skaidro Klimata un enerģētikas ministrija (KEM).

KEM pārstāve Baiba Jākobsone skaidroja, ka šobrīd izmaksu sadales metodika (CBCA - Cross-Border Cost Allocation) attiecas uz noteikumiem un mehānismiem, ko izmanto, lai sadalītu pārrobežu enerģētikas infrastruktūras, piemēram, elektroenerģijas starpsavienojumu, izmaksas starp iesaistītajām valstīm saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) regulu par Eiropas enerģētikas infrastruktūras vadlīnijām (TEN-E regula).

Metodika paredz, ka valstis, kas no projekta iegūst vairāk, piemēram, zemākas elektrības cenas, uzlabotu drošību, labāku piekļuvi tirgum, sedz lielāku izmaksu daļu. Ieguvumi tiek noteikti ar izmaksu-ieguvumu analīzi (CBA), ko izstrādā Eiropas elektroenerģijas vai gāzes pārvades sistēmu operatoru asociācija (ENTSO-E vai ENTSO-G) atkarībā no projekta nozares. Analīzē tiek izmantoti vienoti ES līmeņa kritēriji ar skaitliskiem rādītājiem, piemēram, pārvades spēju palielinājums, oglekļa dioksīda (CO2) emisiju samazinājums, elektroenerģijas cenas ietekme un tamlīdzīgi.

Latvijas ieskatā svarīgi, ka jebkuram pārrobežu infrastruktūras projektam ir jābūt balstītam uz taisnīgu izmaksu un ieguvumu sadali abās pusēs, ņemot vērā citus ietekmējošos faktorus, piemēram, enerģijas pārvadīto apjomu un citu aspektus.

Jākobsone skaidro, ka CBCA ir vērtīgs instruments pārrobežu infrastruktūras projektu izmaksu sadalei, taču praksē tai ir arī vairāki trūkumi, jo daļa no projektu ieguvumiem, piemēram, uzlabota tirgus integrācija, sistēmas elastība, drošība un noturība, nav vienkārši izmērāmi.

Tāpat viņa atzīmē, ka CBCA process ir garš un sarežģīts un var ilgt pat gadiem, aizkavējot projektu virzību un investīciju piesaisti. Tā kā CBCA piemērošana nav obligāta, daudzas dalībvalstis izvēlas to nepiemērot, tai skaitā tāpēc, ka nepiekrīt tās rezultātiem, un izmaksu sadali risina ārpus šī mehānisma, kā rezultātā esošā CBCA procedūra lielā mērā balstās uz dalībvalstu spēju aizstāvēt savu pozīciju sarunās.

KEM ieskatā metodika ir pārāk vienveidīga, lai to varētu attiecināt uz pilnīgi visām ES valstīm.

"Viens no izaicinājumiem ir mazo ES dalībvalstu realitāte, kurās potenciālā jūras vēja ražošanas jauda būtiski pārsniedz valsts iekšējo patēriņu. Latvija ir izteikts šādas situācijas piemērs un galvenā diskusija veidojas par to, kāpēc elektroenerģijas pārvades tarifam būtu jāsedz jaunu starpsavienojumu izmaksas, ja galvenie ieguvēji ir valstis, kas importēs šo enerģiju," norāda Jākobsone.

Viņa skaidro, ka šobrīd šis jautājums nav ES darba kārtībā, bet Latvija aktīvi sadarbojas ar ES valstīm, kuras ir līdzīgā situācijā, tostarp Igauniju un Lietuvu, lai aktualizētu diskusiju EK, kas veicinātu izmaiņas šajā pieejā un panāktu taisnīgāku izmaksu sadales modeli nākotnē.

KEM ieskatā solis pareizajā virzienā būtu ieviest pamata metodoloģiju, ko varētu piemērot gadījumos, kad valstis nespēj vienoties par CBCA sadali.

Kā ziņots, KEM izstrādātajā Enerģētikas stratēģijā līdz 2050. gadam norādīts, ka šobrīd Latvijai ir divi elektroenerģijas starpsavienojumi - Latvijas-Igaunijas starpsavienojums ar 1,3 gigavatu (GW) jaudu un Latvijas-Lietuvas starpsavienojums ar 1,2 GW jaudu.

Pieaugot elektroenerģijas ražošanas un eksporta potenciālam, arvien svarīgāks kļūst starpsavienojumu jaudas pieejamības aspekts - vai esošie starpsavienojumi spēs nodrošināt nepieciešamo jaudu, lai realizētu eksporta potenciālu samērīgā apjomā. Ja starpsavienojums to nespēj veikt, tad tas ir indikators tam, ka ir nepieciešama papildu starpsavienojumu izveide.

KEM gan Enerģētikas stratēģijā arī norādījusi, ka līdz 2050. gadam bāzes scenārijā prognozētā elektroenerģijas eksporta potenciāla realizēšanai papildu starpsavienojumu izbūve nav nepieciešama.