Zivrūpnieks skaidro, kāpēc šprotes kļuvušas tik dārgas
Nozare šobrīd saskaras ar unikālu cenu pieauguma ciklu. Lai gan loģiski būtu sagaidīt cenu kritumu, realitātē jau piecus gadus cenas tikai palielinās. Arī, plānojot budžetu šim gadam, nav pamata cerēt uz izejvielu cenu kritumu, jo zivju krājumi un resursi kopumā neuzlabojas, intervijā aģentūrai LETA stāsta Latvijas Zivrūpnieku savienības (LZS) prezidents, SIA “Karavela” līdzīpašnieks Jānis Endele.
Veikalos jau tagad var redzēt cenu kāpumu zivju produkcijai. Sociālajos tīklos klejoja ieraksts par šprotu bundžas cenu virs četriem eiro, kas nozīmē, ka cena kilogramā pārsniegusi 30 eiro.
Jāsaprot, ka šprotes eļļā produkcijas pašizmaksa sastāv no diviem lieliem izmaksu posteņiem. Viens no tiem ir darba alga. Lai saražotu vienu bundžiņu, bez tā, ka zivs tiek atvesta uz cehu, ir viens cilvēks, kas ar rokām saver zivtiņas uz iesmiem kūpināšanai. Diemžēl šo procesu neizdodas mehanizēt. Esam daudz pētījuši un arī naudu investējuši pilotprojektos par zivju uzvēršanu, bet pašlaik rezultāts nav summējies ar iekārtu. Pēc tam, kad zivs ir nokūpināta, pretī ir viens cilvēks, kas ar rokām iepako šo zivtiņu bundžiņā. Jebkurā gadījumā tas ir roku darbs. Ja mēs skatāmies uz darba algām, tad pēdējo desmit gadu laikā šajā nozarē tā ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes. Starp citu, tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijas zivrūpniekiem izdevās 2014.gadā izdzīvot un izkonkurēt citus, jo tajā brīdī mūsu izmaksas bija krietni zemākas, savukārt, produkta kvalitāte krietni augstāka nekā rietumu valstu ražotājiem. Tie bija mūsu bonusi pircējam. Mēs jau divus gadus iepriekš konstatējām, ka no 2014.gada līdz 2023.gadam mūsu bundžiņas pašizmaksa ir kļuvusi tieši tāda pati kā mūsu konkurentiem Zviedrijā, Norvēģijā un Francijā. Arī tur zivju pārstrādē nav milzīgu algu, jo cehos pamatā strādā iebraucēji.
Otrs iemesls ir zivju cenas pieaugums - zivs izejvielas cena ir pieaugusi trīs reizes pēdējo desmit gadu laikā. Ja 2014.gadā zivs maksāja apmēram 30 centus par kilogramu, tad šodien - apmēram eiro. Tas nozīmē, ka tad, kad kūpināta zivs nonāk līdz tai bundžiņai, tā jau var maksāt seši septiņi eiro. Jebkurā gadījumā produkts, kurā ir gan tradīcijas, gan roku darbs, kas nav aizvietojams ar mašīnām, ir limitēts ražošanā. Neviens no zivrūpniekiem šobrīd otru maiņu nevar uzbūvēt, un tas nav produkts, ko var efektivizēt. Ja to visu saliekam kopā - darba algas pieaugums vairāk nekā divas reizes, zivs cenas pieaugums trīs reizes, pieaugušas arī visas citas izmaksas, komunālie un energo maksājumi utt. -, tad cenu pieaugums ir neizbēgams. Ja uzņēmums X mēnesī saražo 100 vienības, bet visas izmaksas pēdējo 10 gadu laikā ir pieaugušas 10 reizes, tad viņam nav citas iespējas, kā palielināt cenas, lai nodrošinātu savu finanšu veselību. Uzņēmumi vairs nenīkuļo un arī grib pelnīt, tirgus situācija to ļauj līdz zināmai robežai, jo vienā brīdī patērētājs teiks - nē. Tad, protams, būs cits stāsts. "Karavela" nedaudz atšķiras, jo mēs varam saražot 300 vienības, ne 100, tādēļ izmaksas nedaudz izšķīst un varam iedot zemāku cenu. Tāpēc domāju, ka nākotnē uz šprotēm mums ir jāskatās kā uz ekskluzīvu produktu.