«Radio tirgus ir izdemolēts, jo likumi dod iespēju svešiniekiem laist savu produktu bez nodokļiem. Viņi nodokļus nemaksā. Ko tas nozīmē? Ja mēs ievedam šņabi, jāmaksā ievedmuita par to produktu. Ko dara kontrabandisti? Ved preci un pārlīmē etiķetes. Valsts cīnās pret to, mēģina noķert, sodīt, lai tāda prece nenāk uz Latvijas tirgu. Taču pašlaik tā radio produkcija, kuru ražo aiz robežām, neko nemaksā,» pārliecināts ir radio Pik īpašnieks Juris Žuravļovs.
Viņš uzskata, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pēdējo gadu laikā nodarbojas ar nacionālā resursa – brīvo radio frekvenču – izsaimniekošanu, atdodot tās maz zināmiem uzņēmumiem, kuri ātri vien iegūtās frekvences licences tiesības pārdod citiem. To, ka šāda prakse sistemātiski tiek piekopta un NEPLP nekādā veidā nereaģē, Neatkarīgajai jau vairākkārt ir norādījusi Latvijas Raidorganizāciju asociācijas (LRA) izpilddirektore Gunta Līdaka.
Taču par radio frekvenču piešķiršanu un to darbības uzraudzīšanu atbildīgā NEPLP tā arī nav sniegusi paskaidrojumus, kā īsti notiek frekvenču piešķiršana. «Notiek strauja radiostaciju izpārdošana. Vienkārši atdodam. Radio ir stratēģisks medijs, kas spēj operatīvi reaģēt, taču mēs atdodam par sīknaudu. Tos ārzemniekiem pārdod pat par komunālajiem parādiem. Bija viena radiostacija, kuru par smieklīgu naudu pārdeva. Praktiski par velti. Tādu ir rinda, kas gaida pārdošanu ārzemniekiem,» atklāj J. Žuravļovs.
LRA un J. Žuravļovs iestājas par radio tirgus sakārtošanu, jo Rīgā no desmit krievu valodā raidošiem radiokanāliem tikai divi veido savu saturu. Pārējie translē programmas no Krievijas un reklāmas paužu vietā ieliek vietējās reklāmas. «Jābūt divām licencēm: tam, kurš ražo vietējo produkciju – uztur darbiniekus, maksā nodokļus, un otra tā, kurā par brīvu raida savu signālu. Ražotājs atrodas kaut kur citur, atved uz Latviju, ar šķērēm izgriež reklāmu un ieliek vietējo reklāmu. Tas praktiski neko nemaksā. Būtu jākontrolē šīs programmas ar vietējo reklāmu. Likums noteic, ja programma ir koriģēta, tad var likt vietējo reklāmu, ko ārvalstu programmu translētāji arī dara. Vienīgais, ko redzam, ir šis divu licenču variants,» uzsver J. Žuravļovs.
Cena, kuru vajadzētu maksāt par licenci, kas pieļauj radio programmas pārraidīšanu no citām valstīm, būtu 1000 latu mēnesī. «Visur pasaulē var parādīties filmas, raidījumi, bet par to licenci jāmaksā nauda. Piemēram, 1000 latu mēnesī. Man radio izdevumi ir tādi, ka es vienu stundu nevaru tirgot zemāk par sešiem latiem, jo tāda ir pašizmaksa. Tie, kas no citām valstīm, laiž signālu, staigā ar cepuri un no reklāmām savāc latu par stundu, taču neko šeit neražo un nenodarbina cilvēkus,» uzsver J. Žuravļovs.
NEPLP pagaidām nav spriedusi par jaunu licenču ieviešanu vai raidīšanas maksu iekasēšanu, taču tā ir aicinājusi uz sarunām vietējā satura ražotājus, lai pārrunātu nozares aktualitātes. Lai nozarē ieviestu kārtību, nepieciešami grozījumi likumdošanā. «Ja to nedarīs, valsts un tauta paliks bez radiostacijām. Ja retranslēsim vienalga no kurienes, tad kurš informēs par svarīgākajām aktualitātēm uz vietas?» retoriski vaicā radio Pik īpašnieks. «Ja mēs neaizstāvēsim savu tirgu, būs vāks. Vienalga no kurienes ārzemnieki līdīs iekšā, mēs pazaudēsim visas raidstacijas, nemaz nerunājot par valodām.