Valdība nosaka pabalstu un izdevumu kompensāciju apmērus diplomātiem un citiem darbiniekiem ārvalstīs

Grozījumi Ministru kabineta noteikumos attiecas arī uz diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonām un darbiniekiem, specializētajiem atašejiem, valsts tiešās pārvaldes amatpersonām, karavīriem, prokuroriem un sakaru virsniekiem.

Ārlietu ministrija (ĀM) norāda, ka grozījumi vajadzīgi, lai noteiktu minimālo dzīves dārdzības koeficientu, kas tiktu izmantots, lai aprēķinātu sociālās garantijas personu lokam dienesta valstī ar ļoti zemu Eiropas Savienības (ES) noteikto dzīves dārdzības koeficientu ES ierēdņu, pagaidu darbinieku un līgumdarbinieku atalgojumam.

ĀM skaidro, ka dzīves dārdzības koeficientu publisko katru pusgadu un nākamās dzīves dārdzības koeficienta izmaiņas publicēs 2025.gada 1.janvārī. Noteikumu projekta stāšanās spēkā no 2025.gada 1.janvāra ļaušot risināt dzīves dārdzības koeficienta svārstību riskus atsevišķās dienesta vietās ārvalstīs, kur situācija ir kritiska.

Pašreizējais regulējums paredz kompensāciju - algas pabalstu par dienestu ārvalstī, pabalstu par laulātā uzturēšanos ārvalstī un pabalstu par bērna uzturēšanos ārvalstī, nosakot tās apmēru atbilstoši dienesta vietas specifiskajiem apstākļiem, reizinot pabalsta apmēru ar dzīves dārdzības koeficientu. Taču dzīves dārdzības koeficients dažādās dienesta valstīs būtiski atšķiras un vairākās no tām tas ir zems.

Piemēram, no šī gada 1.jūlija dzīves dārdzības koeficients Turcijā ir 0,412, bet biežās svārstības ietekmē amatpersonas un darbiniekus, kas nosūtīti pildīt diplomātisko un konsulāro dienestu Latvijas vēstniecībā Turcijā, jo katru pusgadu mainās dzīves dārdzības koeficients, pēc kura tiek aprēķināti un izmaksāti noteiktie pabalsti.

ĀM atzīmē, ka koeficienta svārstību dēļ nav iespējams nodrošināt darbiniekiem stabilu minimālu sociālo garantiju apmēru valstīs ar zemu dzīves dārdzības koeficientu un augstu inflāciju. ĀM norāda, ka dzīves dārdzības koeficienta zemais un mainīgais līmenis patlaban būtiski ietekmē Latvijas vēstniecības Turcijā darbības nepārtrauktību, jo darbinieki nevēlas, lai tos nosūtītu dienestā uz valsti, kurā ir zems un mainīgs dzīves dārdzības koeficients.

Tāpat ĀM klāsta, ka, ņemot vērā dzīves dārdzības koeficienta aprēķināšanas specifiku, tas virknē trešo valstu, it sevišķi valstīs ar straujām ekonomiskām un politiskām pārmaiņām un necaurspīdīgu pārvaldes sistēmu, neatspoguļo faktisko dzīves dārdzības situāciju.

Saskaņā ar "Eurostat" sniegto informāciju par minētā koeficienta aprēķināšanas metodoloģiju, tajā izmantoti ārvalstu oficiālo nacionālo statistikas institūciju publicētie dati. Taču šādās valstīs, kā akcentē ĀM, šie dati bieži vien neatspoguļo to patieso ekonomisko situāciju, piemēram, realitātē pastāvošo patēriņa cenu inflāciju. Vienlaikus šādās valstīs oficiālā informācija ir tendēta uzrādīt pozitīvākus ekonomikas izaugsmes un inflācijas datus, tādējādi cenšoties uzlabot valsts tēlu tās iedzīvotāju un starptautisko institūciju vidū.

ĀM norāda, ka augsta inflācija un mainīgs dzīves dārdzības līmenis negatīvi ietekmē darbinieku ikdienas preču iegādes un pakalpojumu saņemšanas iespējas, jo nav iespējams prognozēt faktiskās izmaksas augstās inflācijas dēļ, kas ar mainīgo sociālo garantiju līmeni, dzīves dārdzības koeficienta svārstību dēļ neveicina stabilitāti un negatīvi ietekmē darbinieku ģimeņu emocionālo komfortu.

Vienlaikus darbinieki, kuri pilda dienestu ārvalstīs, savā ikdienas dzīvē uzņemas civiltiesiskas saistības. Saistību apjomi var mainīties neprognozējami līdz ar faktiskajām ekonomiskās situācijas izmaiņām valstī. ĀM piemin, ka iepriekšējos gados Turciju ir skārušas postošas dabas katastrofas, kas joprojām ietekmē valsts ekonomisko stabilitāti.

ĀM piebilst, ka gadījumos, ja ārvalsts ir koriģējusi savus statistikas datus, kas sekojoši tiek izmantoti dzīves dārdzības koeficienta aprēķināšanai, darbinieki nonāk situācijā, kur to ikdienas izmaksas un saistības mainās neatbilstoši minētajiem koeficientiem. Inflācijas ietekmē nesamērīgi aug preču un pakalpojumu cenas, kā rezultātā pat pirmās nepieciešamības preču iegāde jau kļūst nesamērīgi dārga.

ĀM akcentē, ka lielākajā daļā ārvalstu, kurās atrodas pārstāvniecības, dzīves dārdzības koeficients svārstās starp 0,600 līdz 1,450. Tādēļ kā minimālais dzīves dārdzības koeficienta līmenis nosakāms vismaz 0,550, kas ļaus vienādot pārstāvniecību darbiniekiem valstīs ar zemu dzīves dārdzības koeficientu kompensāciju līmeni, kas to zemākajos gadījumos ir pietuvināts zemākajai vidējai robežai.

Vienlaikus šāda zemākās robežas noteikšana ievērojami uzlabotu pārstāvniecībā nepieciešamā personāla piesaisti darbam ārvalstīs ar zemākiem dzīves dārdzības koeficientiem, norāda ĀM.