Intervija ar Didzi Šmitu: Bez nacionāliem uzņēmumiem nebūs nacionālas valsts

Intervija ar Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu un Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāju Didzi Šmitu.

- 2005.gadā tika pieņemta regula, kuras dēļ Latvijas zivju pārstrādātājiem tika nopietni apgrūtināta šprotu ražošana, respektīvi, ne tikai no eksporta, bet arī no mūsu pašu ēdienkartes gandrīz nācās izsvītrot produktu, kas pusotru gadsimtu ir bijis viens no Latvijas tradicionālajiem piedāvājumiem. Eiropas Savienība (ES) traki satraucās par benzopirēna daudzumu mūsu šprotēs. Atgādināsim lasītājiem, kas notika pēc tam.

- Piecu gadu laikā izcīnījām situāciju, ka Latvijai ir atsevišķa sadaļa benzopirēna sakarā. Visām pārējām pārtikas grupām – gaļai, dārzeņiem, maizei – ir samazināts pieļaujamā benzopirēna daudzums, bet vienam vienīgajam produktam – šprotēm – pieļaujamais daudzums ir palicis tas pats. EK gribēja vēl dioksīna regulu ieviest, kā rezultātā Baltijas jūra vispār būtu jāver ciet, taču mēs to nosargājām. Vēl pie uzvarām jāpiemin, ka sākot no šā gada maija vai jūnija Latvija atkal varēs ķert un pārstrādāt Baltijas lašus. Lai arī mūsu lasis šodien nav nekas rūpnieciski nozīmīgs, tomēr nacionālajai pašapziņai tas ir labi. Šiem faktiem gan ir divas morāles. Pirmkārt, kad apvienojas visa nozare (2006.gadā daudzi domāja – viss, zivrūpniecība ir beigusies!), tad var sasniegt lielas lietas. Tajā brīdī gan neviens neticēja, ka mēs kaut ko izdarīsim, bet apvienojot nozari, politisko gribu un valsts aparātu, tika panākts teju neiespējamais. Bija vēl viena lieta, kas šķita neiespējama: 2006.gadā mums radās problēmas Krievijā – arī tā paša benzopirēna dēļ, bet mēs pusgada laikā pārliecinājām kolēģus un Krievijā normatīvi tika mainīti. Jāsaka paldies Aigaram Kalvītim un viņa birojam, kurš, pirmo reizi tiekoties ar Vladimiru Putinu, panāca, ka jautājums par šprotēm tiek iekļauts sarunu dienaskārtībā. Lai nokārtotu lietas ar Krieviju, mums vajadzēja pusgadu, lai pierādītu kaut ko Eiropai – bija nepieciešami pieci gadi.

- Interesanti, cik tonnas šprotu vajadzētu apēst, lai saindētos ar benzopirēnu?

- Cepot gaļu uz oglēm, vienā kārtīgā šašliku iesma porcijā var būt ap 250 mikrogramiem benzopirēna. Tas nozīmē: lai apēstu tādu pašu daudzumu šīs vielas, ir jānotiesā 50 šprotu kārbas. Domāju, ka mēs dzīves laikā tik daudz šprotu neapēdam. Kāpēc ir šis šprotu stāsts? Tāpēc, ka 98% šīs produkcijas mēs eksportējam: 65% no šī daudzuma paņem Krievija, Kazahstāna un Uzbekistāna, pārējo – Eiropas Savienība un pārējā pasaule (56 valstis). Tad nav brīnums, zivju izstrādājumu jomā ir konkurence, un tad jebkurš paņems tavu produktiņu un atradīs tajā visu, ko vajag. Lietuvieši, piemēram, vienā konservu kārbā atrada stafilokokus, kas sterilizētā produktā vienkārši nevarēja būt.

- Lietuvieši atrada arī mūsu saldajos sieriņos kaut ko nelabu. Tirgus karš?

- Jā. Piemēram, kā Nestle nopirka Perrier minerālūdeni? Sākumā amerikāņi atrada par 0,1% pārsniegtu benzēna daudzumu, franči dabūja atsaukt no Amerikas visu tur aizsūtīto partiju, pēc tam izrādījās, ka Perrier direktors ir kaut kādās shēmās iesaistīts. Prese piepalīdzēja. Akciju cena gāzās lejā fantastiskā tempā. Kad uzņēmuma vērtība bija pazemināta par 40%, Nestle to nopirka par lētu naudu. Un tad izrādījās, ka nekāds benzēns nav vainojams. Es esmu brīvā tirgus filozofijas atbalstītājs, taču, ņemot vērā to, ka Latvija nenosaka, cik tas būs brīvs, mums jāpielāgojas tais spēlei, kādu uzspiež lielie spēlētāji. Taču mēs šo spēli varam visai labi nospēlēt vairāku iemeslu dēļ. Mēs esam mazi, cits citu labi pazīstam, tāpēc, būdami kustīgi, varam daudzus apsteigt.

- Bet kāpēc tad mēs esam, piedodiet, tādā caurumā?

- Pietrūkst patriotisma un smadzeņu kopdarbības. Patriotisms visai bieži tiek nonivelēts līdz tam, lai kaut ko sliktu pateiktu par Krieviju. Bet nav jācīnās pret Krieviju, ir jācīnās par Latviju. Piemērs ar Latvijas finieri: Krievijas kompānija gribēja to nopirkt, valsts pateica – neatdosim. Jebkurš uzņēmējs saprot, ka cīnīties pret valsti nav jēgas. Kāpēc, piemēram, Francijā ir ļoti maz Jaunzēlandes vīnu? Tāpēc, ka jaunzēlandieši zina, ka tas ir tabu sektors. Ja viņi bezkaunīgi centīsies ielīst Francijā, francūži atradīs šajos vīnos kaut ko sliktu un izmetīs jaunzēlandiešus ārā ne tikai no Francijas, bet arī no visas ES. Jaunzēlandieši saprot: varam vīnu tirdzniecībā līst tikai tur, kur ir vāja valsts vai arī – ja valstij nav vīnu...

- Cik daudz Latvijā palikuši pārtikas uzņēmumi, kas pieder Latvijas pilsoņiem?

- Pūres uzņēmums Pure Food nupat pārdots beļģiem, Rīgas piena kombināts – pārdots, ja nemaldos, kādam uzņēmējam ar intensīvu iepriekšējās sadarbības pieredzi, kas saistāma ar franču koncernu Danone. Ja Latvijā parādīsies Danone, tad jāatceras - Danone neinvestē, Danone pērk! Tas nekad neinteresētos par vienu salīdzinoši nelielu uzņēmumu, ja nebūtu iespēju paņemt visu nozari kopumā. Iespējams, Danone vēlēsies paņemt visu Latvijas piena industriju. Un kas tagad latviešiem palicis? Rīgas piensaimnieks – pārdots, Tukuma piens – tāpat. Ja to visu sastrukturē, tad tas sāk palikt interesanti pat Danonam. Šis uzņēmums nosaka pasaulei, kādus piena produktus tā lietos. Ja kādreiz šķita smieklīgi, ka aktimelu kāds nosauca par perspektīvu produktu, tagad vairs neviens nesmejas: visas mammas saviem bērniem liek dzert aktimelu. Ja, piemēram, Danone nopirks mūsu piena industriju, kādu laiku viss būs ļoti jauki. Bet jāatceras, ka piena cenas pasaulē nemitīgi svārstās. Tad, kad kārtējo reizi piena cena nosvārstīsies un Danone vadībai vajadzēs izlemt, kurus desmit no piecsimt uzņēmumiem slēgt, diez vai tie būs Francijas vai Polijas uzņēmumi: visdrīzāk tie būs perifērijas uzņēmumi, piemēram, Latvijā. Uzskatu, ka piena jautājums Latvijā ir tikpat nozīmīgs nacionālās drošības jautājums kā gāze un degviela. Tas ir milzīgs cilvēku skaits, kas iesaistīti piena lopkopībā, tā ir visa viņu dzīve. Bet tad, kad jākomentē notikumi piena sektorā Latvijā, nav ne Dombrovska, ne Kampara. Tāds, lūk, ir „līmenis”.

- Un tomēr – nosauciet, lūdzu, Latvijas rezidentiem piederošus uzņēmumus.

- Gandrīz visi zivrūpniecības uzņēmumi. Brīvais vilnis, Gamma A, Kaija, vēl vesela virkne mazāku uzņēmumu. Gaļas nozarē - Rēzeknes gaļas kombināts, Daugavpils gaļas kombināts. Gaļas pārstrādes rūpniecība ir ļoti perspektīva. Bet... Rudenī Latvijā uz brīdi faktiski nebūs cūkkopības, jo strauji ir pieaugusi graudu cena. Katras cūkas cena līdz ar to palielinās par kādiem 20 latiem, tāpēc cūkas patlaban tiek izkautas. Daži gan šajā situācijā saredz plusus: varēšot jaunu genofondu ievest. Tāpēc tagad nav vērts runāt par to, vai un kā cūkkopība rudenī beigsies. Tagad jau vajag domāt, kā to atjaunot. Ir labi piemēri, kā jāstrādā. Teiksim, Rēzeknes kombināts: no četriem miljoniem latu apgrozījuma līdz 24 miljoniem, pašiem arī savs ganāmpulks, ir Latvijas pilsoņi, kas investē Latvijā.

- Bēdīgais gadījums ar Pure Food liek domāt par investīcijām kopumā. Vai tās Latvijā ir vajadzīgas?

- Ir vajadzīgas. Ja Latvijā ienāktu, piemēram, Peugeot rūpnīcas ražotne, tas būtu lieliski, jo katra diena, ko šī rūpnīca te pavadītu, nestu Latvijai peļņu.

- Lielākais akcionārs Aivars Žimants sākotnēji liedzās, ka uzņēmums pārdots beļģiem.

- Tad, kad tomēr šis darījums atklājās, Žimants publiski stāstīja to, kas viņam jāstāsta. Gulbe (Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe – E.V.) arī piebalsoja, sak, tas ir ļoti labi, ka uzņēmumu iegādājusies multinacionāla kompānija, tā ir iespēja augt un kļūt lielākiem. Es nodomāju: vai ar viņiem viss kārtībā? Beļģis, firmas Puratos pārstāvis, piebilda, ka Pure Food viņam devusi virkni jaunu produktu, jaunas tirgus iespējas, bet ne vārda par to, kas strādās šajā uzņēmumā – viņam vienalga, kaut vai ķīnieši. Mums arī būtu pilnīgi vienalga, kas strādā mūsu Marokas rūpnīcās.

- Ja mums tādas būtu.

- Ir jau gan stāsti par tādiem latviešiem. Ir tāda Paškausku ģimene no Bauskas, latvieši, viņu firmu gada apgrozījums ir 500 miljoni, viņiem ir divas zivju fabrikas Marokā, viņi apstrādā milzu zemju platības Ukrainā, bet Alsungā ver vaļā zivju miltu rūpnīcu. Mums ir vēl ļoti daudz uzņēmīgu latviešu.

- Pure Food arī piederēja uzņēmīgam latvietim. Tāpat kā pienrūpniecības uzņēmumi.

- Piena pārstrādes kombinātu Latvijā ir daudz, bet tādu kā Pure Food – vairs nav. Tas bija Latvijas nacionālais lepnums. Arī Spilva tāda bija, bet pasen jau ir pārdota. Un ko dara šie pārdotie uzņēmumi? Vai ir eksportam orientēti? Vai pārstrādā Latvijā radītu izejvielu?

- Latvijā par maz izejvielu.

- Jā, tas ir svarīgs iemesls. Arī Pure Food pietrūka Latvijas izejvielu. Šā uzņēmuma īpašnieks varēja doties pie valdības ar savu problēmu, sak, mums nav izejvielu, mobilizējiet zemniekus! Bet tā acīmredzot nenotika. Bet no otras puses: valdībai pašai vajadzēja aptekalēt tādas nacionālās ražošanas pērles kā Pure Food, jautājot, kā var palīdzēt, kā var atbalstīt. Sakiet, ko jums vajag, tikai nepārdodieties prom no Latvijas! Bet uzmodelējam situāciju. Pieņemsim, ka Žimantam ir noruna ar valdību, viņš dabūjis no tās atbalstu, tomēr kaut kādā brīdī – vai pa kluso, vai pa skaļo – grib pārdoties beļģim. Ko dara valdība? Tā uzaicina beļģi uz tikšanos un saka: tu te nevarēsi izrīkoties, kā tev ienāk prātā, tāpēc tavas darbības koridorītis ir tāds, kādu mēs noteiksim, un šajā koridorītī tava investīcija ir pat vēlama un gaidīta, bet ja spersi pussoli pa labi vai pa kreisi, pats saproti, kas notiks...

- Valdība neko tādu, šķiet, netaisījās darīt.

- Protams, ne. Domāju, tā pat nopriecājās, sak, investīcijas nāk! Kad man jautāja, kā vērtēju Pure Food turpmākos plānus, es izbrīnījos: man taču tie nav zināmi! Kā es varu vērtēt to, kas vairs nav Latvijas ziņā? Domāju, ka Žimants vienkārši nogura cīnīties ar valsti: protams, viņš gāja visur, cerēja, ka viņu izpratīs, bet tas bija bezcerīgi. Visvairāk mani šokē tas, ka mūsu valsts ir aizņēmusies naudu – nevis, lai palīdzētu latviešu uzņēmumiem, bet lai glābtu zviedru bankas. Taču skaidrs, ka bez nacionāliem uzņēmumiem nebūs nacionālas valsts. Var teikt, ka ar Pure Food atdošanu zaudējām daļu savas suverenitātes.

- Sabiedrībā gan ir klusums: nav dzirdēts, ka cilvēki skaļi protestētu pret šo suverenitātes zaudējumu.

- Cilvēki neprotestē arī lielāku zaudējumu gadījumos. Mūsu ekonomiskā suverenitāte tiek zaudēta pamazām, tā ir tāda lienošā ekonomiskā okupācija, kas paslēpta zem skaistiem vārdiem, kas iesaiņoti Eiropas Savienības smukajos zili dzeltenajos papīrīšos.

- Izskatās, ka šo valdību neinteresē uzņēmēju rūpes, neinteresē Latvijas zīmoli un tas, kas te notiks nākotnē.

- Absolūti nemaz neinteresē. Valdība tikai aizsedzas ar frāzēm par brīvo tirgu un Eiropas regulām. Zinu, ka doma par pārdošanos ir vēl dažiem Latvijas uzņēmumiem – un tieši tāpēc, ka no valdības nav sagaidīts nekāds atbalsts. Viena lieta ir mūsu lepnums par to, ka mums, lūk, ir veiksmīgi pārtikas rūpniecības uzņēmumi, bet otra lieta ir ekonomiskā puse. Proti, Latvijas rezidents maksā nodokļus, viņš skatās no sava uzņēmuma uz ārpusi, proti, domā par to, kā eksportēt un naudu atgriezt atpakaļ Latvijā. Bet tos Latvijas uzņēmumus, kas pārdevušies ārzemniekiem, protams, arī nevaram galīgi nolikt: šeit ir darbavietas, nodokļi. Taču, raugoties no valsts attīstības pozīcijām, šādi uzņēmumi mums ir zuduši. Francijā, starp citu, ir tāda Ekonomiskā kara skola, kas sagatavo ierēdņus un menedžerus, kas zina, kā cīnīties ar ekonomiskajiem ieročiem. Viens no simulācijas darbiem, piemēram, ir starptautiskā lašu tirgus destabilizācija: studenti izprāto, kā izmainīt lašu tirgu, lai Francijai būtu priekšrocība. Kāpēc pie mums nevarētu būt šāda skola?

- Laikam nevaram uzdrošināties spļaut kungam vaigā. Bet kā piespiest valdību domāt ekonomiskās attīstības kategorijās? Ekonomikas ministrs domā vienīgi par to, kā atrast to nešķīsteni, kas pret viņu organizē kampaņas.

- Ar Latvijas vēstnieku Spānijā Rolandu Lappuķi reiz spriedām, ko darīt. Vispirms nonācām pie secinājuma, ka jāmaina izglītības sistēma. Taču, kamēr no šīs sistēmas sāks nākt ārā cilvēki, kas pratīs valstij ienest naudu, paies vēl 20 – 25 gadi. Bet mums nav laika! Taču var darīt tā: ejam garo izglītības ceļu, bet paralēli – analizējam situāciju, uztaisām, piemēram, vienu tūkstoti valsts stipendiju un nosūtām labākos jauniešus studēt labākajās pasaules augstskolās. Noslēdzam ar viņiem cietus līgumus. Protams, kāds tiek pazaudēts ceļā, precīzāk – pārpirkts. Bet pārējie jaunie speciālisti taču ir mūsējie. Kāpēc gan kādi pieci mūsu Franču liceja absolventu nevarētu doties mācīties uz Ekonomiskā kara skolu? Runāt par šādām idejām ar mūsu valdību ir bezjēdzīgi, es ceru, ka šī valdība ir savā beigu stadijā. Esmu jautājis saviem kolēģiem: vai jūs ņemtu Valdi Dombrovski uz starptautiskām sarunām? Viņi saka: nē. Bet es viņu paņemtu gan. Tajā brīdī, kad es sarunu gaitā justu, ka man vajag mazliet padomāt un savilkt galus kopā, es teiktu: un tagad par skaitļiem parunās Valdis Dombrovskis. Viņš ar savām tabulām un cipariem nogurdinās un aizmidzinās pilnīgi visus sarunu dalībniekus, un tad man būs iespēja šīs sarunas noslēgt savā labā. Bet pieņemt izšķirīgus lēmumus – nē, tur Dombrovskis nederētu.

- Bet varbūt tomēr valdība dara kaut ko savas valsts uzņēmēju labā, piemēram, atbalsta viņus, iepērkot no viņiem pārtikas produktus – pienu, gaļu, teiksim, cietumu vai slimnīcu vajadzībām?

- Interesants jautājums. Kad krīze bija pašā plaukumā, es mēģināju noskaidrot, ar ko ēdina cietumniekus. Toreiz tieslietu ministrs bija Gaidis Bērziņš. No viņa uzzināju, ka cietumniekus ēdinām ar poļu makaroniem un leišu pienu. Burkāni arī bija ievesti. Latvijas produktu vispār nebija! Vienreiz bija tā. Sēžam Latvijas ekonomikas ministra kabinetā (toreiz ministrs bija Kaspars Gerhards), kur ministrs droši vien pieņem ārvalstu ciemiņus, mēs, Latvijas pārtikas rūpniecības flagmaņi, ieraugām, ar ko mūs šobrīd uzcienā: ar Igaunijā ražotu minerālūdeni! Interesanti, kas būtu noticis, piemēram, ar Francijas ekonomikas ministru, ja viņš vakariņās saviem vīndariem pasniegtu Čīles vīnu. Viņš nākamajā dienā demisionētu.

- Un ar ko mūs „cienā” lielveikalos? Tur ir Ķīnas ķiploki, Nīderlandes sīpoli, Itālijas āboli, Igaunijas salāti un tā tālāk. Vai šeit nekas neaug?

- Vietējie ražojumi ir dārgāki. Jautājums ir par to, vai mēs spējam piespiest tirgotājus mums pārdot vietējo preci. Mēs diez vai vienosimies. Visdrīzāk, ka ne. Protams, šā jautājuma risināšanā vajadzētu iesaistīties valdībai, nosakot: tajās preču grupās, kurās ir arī mūsu valstī ražotās pārtikas preces, pārdošanā jābūt ne tikai importa, bet arī vietējiem produktiem. Tad, kad šis valdības lūgums netiek saprasts, tad Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki uz darbu iet nevis uz Peldu ielu, bet uz konkrēto lielveikalu ķēdi. Ja ar PVD nepietiek, tad VID taisa komplekso auditu ik pusgadu. Es neprasu valdībai, lai tā aizstāv mani, es prasu, lai tā aizstāv nozares, kas var nest valstij naudu. Taču politiķi pagaidām nedomā šādā griezienā. Viņiem daudz svarīgāk šķiet rakstīt petīcijas par mieru Lībijā, kas neinteresē nevienu Latvijā, bet pats trakākais – tas nevienu neinteresē arī Lībijā. Mums ir ārlietu ministrs, kura darbības sākuma bija tāds mazliet vājš. Lai klibā pīle iztaisnotu kāju, varu kaut ko ierosināt. Skaidrs, ka ministram kaut kur jābrauc. Bet, pirms viņš brauc, lai viņš saaicina dažādu nozaru cilvēkus un pajautā: sakiet, uz kurieni man braukt? Ko aizstāvēt? Ko piedāvāt? Taču joprojām ministrs kaut kur brauc, jo tur vai tur sen nav būts, nedodot Latvijai nekādu pievienot vērtību. Un ko dara mūsu komisārs Andris Piebalgs ar 50 miljardu eiro lielu budžetu? Par šo naudu nemitīgi glābj Āfriku, tur būvēti ceļi un bērnudārzi, paēdināti bada cietēji. Domāju, ka būtu tikai godīgi, ja to glābšanu uzticētu atpalikušākajam Eiropas Savienības galam – tam, kurā atrodas Latvija, Rumānija un Bulgārija.

- Rezumējot: patriotisms, jūsuprāt, nav tikai latviskas dziesmas un dejas, tas ir arī morāla un ekonomiska kategorija?

- Tieši tā. Dziedāt un dejot mēs varējām arī „krievu laikos”. Patriotisms ir ne tikai dzimtās zemes mīlestība, bet arī valsts mīlestība, jo mums nekā cita nav kā vien šī valsts. Atjaunojot savu valsti, mēs taču zinājām, ka tā ir augstākā vērtība. Kāpēc tad tagad mēs nozākājam šo vērtību? Un mūsu valsts mums jāmīl tāda, kāda tā ir, tagad un tūlīt. Un nav mums svešiem jālūdzas vēsturnieku komisijas veidot, mēs visu paši zinām, kas un kā bijis mūsu vēsturē. Vienīgi pašiem sev beidzot jāatzīstas, ka, lai arī valsti 1940.gadā nosargāt nevarējām, godu tomēr varējām nosargāt. Tie, kas apgalvo, ka nebija jācīnās par savu valsti, saka reizē arī to, ka ikreiz, kad nāks pārspēks, mums jābēg prom. Un tā mēs joprojām bēgam... Dažkārt šķietami bezcerīga cīņa ir vajadzīga tikai tāpēc, lai nākotnē – kad cīņa par uzvaru būs reāla – ikviens pieceltos no krēsla un sāktu cīnīties. Vienalga, par ko – par visu, kas attiecas uz Latviju.