Vēstures interesentu sabiedrību satracinājusi ziņa par interneta lieltirgotavā ebay.com iegādājamajām senlietām, kas nāk no Latvijas. Secinājums – melno arheoloģiju nav iespējams aizliegt, tāpēc tai nepieciešams ierādīt legālu vietu senvēstures izpētē.
Arheologs un vēsturnieks Armands Vijups, laiku pa laikam pāršķirstot portālu, atpazīst saktas, piekariņus, aproces un citus artefaktus, kas ir senās Kurzemes liecības. Tieši no šejienes nāk Latvijas bagātīgākais piedāvājums.
Ģeogrāfija ir visa pasaule
Pārdevējs kurland3030 izsola plašu senlietu klāstu – bronzas gredzena sākumcena ir 11,27 dolāri, saktas – 9,99. Zvārgulīšu pāris maksā tikpat. Acīmredzot tas ir pārpircējs, viņa klientu loks skaitāms simtos, bet ģeogrāfija ir visa pasaule. Un tādu kā kurland3030 ir daudz. Gints no Latvijas pārdevis jau 754 lietas. Šobrīd viņa piedāvājumā ir visai interesanta krustadata.
Senlietu bizness ir balstīts uz melno arheoloģiju, kas visā Eiropā vēstures aprūpētājiem rada galvassāpes. Cilvēks ņem rokās metāldetektoru un ķemmē laukus, gravas, upmalas, bet, ja vēlas rūpnieciskam biznesam nepieciešamos garantētos atradumus, pārkāpj likumu un savā maršrutā iekļauj arī pilskalnus, senas apbedījumu vietas – arheoloģiskos pieminekļus.
Celtnieks ar metāldetektoru
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas viedoklis ir kategorisks – tā dēvētie melnie arheologi apzog valsti. Vienu brīdi pat pavīdēja ideja aizliegt viņu galveno darbarīku – metāldetektoru. Zviedrijā ieviesta visstriktākā regulācija, taču Eiropas Komisija ar to nav mierā. Nav taču iemesla ierobežot cilvēktiesības un aizliegt hobiju ļaudīm, kas vēstures izpētei nekaitē, bet – gluži otrādi – to bagātina. Ir arī tādi gadījumi.
Ventspils muzejs sadarbojas ar četriem pieciem privātiem meklētājiem. Šādā veidā tas ticis gan pie zelta gredzena par simbolisku cenu, gan unikālas lāčgalvas saktas. To muzejam uzdāvinājis Mihails Čukovs – celtnieks, kuram senlietu meklēšana ir vaļasprieks jau piecus gadus. Neatkarīgajai viņš stāsta, ka brīdī, kad palicis bez darba, metāldetektoru gan nav izlaidis no rokām un šo to pārdevis arī ebay.com. Vienā sezonā ietirgojis ap 1000 latu. Taču viņš arī apzinās vēstures vērtību un neiet rakt apbedījumos un vēstures pieminekļu teritorijās. Viņa atradumi ir galvenokārt mūsu priekšteču pazaudētas lietas. Savukārt, ja detektors vienuviet atrod aizdomīgi daudz liecību, viņš zvana muzejam. Armands Vijups tāpēc secina, ka pareizākā metode attiecībās ar meklētājiem būtu šāda: «Ir jāmeklē sadarbība ar apzinīgajiem cilvēkiem un jāapkaro ciniski postītāji.»
Atšķiras filozofija
Galvenais iemesls, kādēļ melnā arheoloģija nav atstājama pašplūsmā, ir atšķirība balto un melno arheologu filozofijā. Profesionāļi rok ne jau lietu dēļ – vēsturei ir vajadzīgs ar lietu saistītais stāsts – vieta, apstākļi, cilvēku attiecības un paradumi. Rakšana pētnieciskajā procesā ir tikai neliela sastāvdaļa. A. Vijups saka: «Kļūdains ir stereotips, ka, jo vairāk lietu saliksim kastē un kastes muzejā, jo būsim laimīgāki.» Melnie arheologi savukārt pēc būtības ir mednieki, un viņiem svarīgākais ir pats atrastais priekšmets. Legālo arheologu ir maz – apmēram 40, un viņi tāpat kā visā pasaulē ievēro principu – rakt tad, ja nevar nerakt. Respektīvi, nav jēgas rakt vairāk, nekā iespējams izpētīt un saglabāt. Senlietas, izrautas no gadsimtiem ierastās vides, strauji sabrūk. Tām nepieciešama profesionāla konservācija, pie kā nevar pieskaitīt primitīvu novārīšanu olīveļļā. Jāpatur arī prātā, ka pētnieciskās tehnoloģijas attīstās un nākotnē tā pati vieta, ja nepiedzīvos lāpstu uzlidojumu tagad, sniegs vairāk informācijas.
Melno arheologu skaits Latvijā lēšams ap 2000, turklāt pēc tam, kad Lietuvā ieviesta licencēšanas sistēma, arī kaimiņi apstaigā mūsu āres. Viņi vairāk rosās Zemgalē. Valsts kontroles faktiski nav, līdz ar to viss atkarīgs no pašu meklētāju godaprāta, kas nereti pieklibo. Nedēļas nogalē Varšavā vēsturiskā mantojuma pasargāšanas problēmu apspriež starptautiskā konferencē. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvis Jānis Asaris cer, ka, iespējams, tajā izkristalizēsies kādas idejas melnās arheoloģijas veiksmīgākai reglamentēšanai, bet pagaidām inspekcijai atliek vien noskatīties, kā internetā no vienām rokām citās pārceļo Latvijas senvēstures puzles gabaliņi.
***
BALTĀS ARHEOLOĢIJAS MELNAIS SĀKUMS
Latvijas legālās arheoloģijas pirmsākumi meklējami tipiskās melnās arheoloģijas tradīcijās. Tartu universitātes profesors Frīdrihs Kruse 19. gadsimta 30. gadu beigās organizē izrakumus Aizkraukles kapsētā. Vijups spriež, ka racēji, visticamāk, bija vietējie zemnieki, kas grāba visu pēc kārtas, nešķirojot, vai tas sievietes, vīrieša vai bērna apbedījums. Un tad nu Krusem iznākusi tāda seno cilvēku rekonstrukcijas bilde, par ko šodien var tikai pasmieties. Vīrietim attēlā uzliktas sieviešu važiņrotas, aproces, turklāt uz ceļiem un potītēm, bet no grīstes vainadziņa izveidota bruņucepure. Bērnam kaklariņķis uzlikts jostas vietā, bet manšetaproces uz kājām. Savukārt sieviete izdaiļota ar vīriešu valkāto plākšņsaktu. Tāda izskatās mākslīgi sacerēta vēsture.
Nekvalitatīvas pētniecības radītos kļūmīgos priekšstatus par Latvijas senatni vēlāk pavairojuši arī mūsu glezniecības vecmeistari. Arī ar savām pseidovēsturiskajām gleznām atpazīstamu vārdu ieguvušais Artūrs Baumanis.