Ārsti skaidro, kāpēc gripas vakcīnu deficīts veidosies katru gadu

© Dmitrijs Suļžics / F64

Nemainot gripas vakcīnu piešķiršanas principus, deficīts veidosies katru gadu, intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" sacīja Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nicmane-Aišpure.

Viņa skaidroja, ka formula, pēc kuras aprēķina piešķiramo gripas vakcīnu daudzumu, ir balstīta situācijā pirms trīs gadiem, kad pēc pirmā iepirkuma absolūti nepietika vakcīnu. Par to esot daudz diskutēts ar Slimību profilakses un kontroles centru.

Viņa paskaidroja, ka savā praksē lūdza piešķirt noteiktu skaitu vakcīnu. Tomēr pēc Slimību profilakses un kontroles centra aprēķiniem viņa var saņemt 130% no tā vakcīnu apjoma, kas tika izlietotas pērn. Savukārt pērn piešķiramo vakcīnu daudzums tika aprēķināts pret 2022. gadu, kad pēc pirmā pasūtījuma vakcīnas beidzās uzreiz.

"Līdz ar to, gadiem ejot, vienmēr būs šī deficīta situācija," viņa skaidroja.

Mediķe viesa skaidrību, ka patlaban vakcīnas ir nepietiekamā daudzumā tieši mērķa grupām, kam to apmaksā valsts. Īpaši slikta situācija ir attiecībā uz vecuma grupu pēc 60 gadiem, kur vajadzīgas vakcīnas ar paaugstinātu devu.

Viņa apgalvoja, ka ir ārsti, kuriem jau jāsaka, ka viņiem nav valsts apmaksātu vakcīnu, ko piedāvāt. Šajā situācijā pacienti jānovirza uz vakcinācijas centriem vai jāpiedāvā maksas vakcīna.

Asociācijas vadītāja skaidroja, ka sarežģītākā situācija ir kolēģiem, kas strādā pirmo gadu, jo viņi neesot varējuši laikus sniegt prognozes par nepieciešamo vakcīnu daudzumu. Piemēram, ir kāda prakse ar 1600 pacientiem, no kuriem 1500 ir bērni, bet piešķirtas tikai trīs vakcīnas.

Viņa aicināja turpināt diskusijas par gripas vakcīnu piešķiršanas principiem, atrodot loģiskāku risinājumu.

Vienlaikus mediķe priecājās, ka katru gadu pieaug vakcinācijas aptvere starp mediķiem, kā arī kopējā cilvēku interese vakcinēties.

Šogad rezidentūrā uzņemti vairāk nekā 50 jaunie ģimenes ārsti, ļoti liela daļa izteikuši vēlmi strādāt tieši reģionos.

Latvijā

“Rakstivāls”, “Uz Tukumu pēc literatūras” un Vidzemes prozas lasījumi — nevar atcerēties citu gadu, kad Latvijā no nekā būtu radušies veseli trīs jauni literārie festivāli, turklāt to līmenis uzreiz ir tāds, ka tie ne vien elpo pakausī vecajiem pasākumiem, bet liek arī ieraudzīt to vājās vietas.

Svarīgākais