"Stenlija kausu katrs tēvs nevar izcīnīt, bet palasīt bērnam priekšā grāmatu - to gan var," šodien restorānā "Italissimo" notikušajā Tēvu sapulcē, kas bija veltīta tēmai "Tēta spēks bērna izglītībā", secināja viens no sapulces dalībniekiem, tētis un sporta žurnālists Kaspars Dvinskis.
Kā jau katru gadu, arī šogad sabiedrībā zināmi tēvi un speciālisti tikās vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" rīkotajā Tēvu sapulcē, lai atklāti dalītos pārdomās, pieredzē un savās atziņās par to, kā viņiem veicas tēva lomā. Šoreiz - kontekstā ar iesaisti bērna izglītošanā, sākot ar viņa dzimšanas brīdi. Sapulcē notika arī tēvu aptaujas "Tēta iesaiste bērna izglītībā" datu apskats; aptauju šī gada augustā un septembrī veica vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv" ar Labklājības ministrijas atbalstu.
"Retais grib būt slikts tētis. Problēma nav gribēšanas, bet realizācijas lietā. Kā ikdienu, darbu apvienot ar ģimenes dzīvi. Kā nolikt prioritātes - tas ir lielākais izaicinājums. Jāmācās meklēt laiku tam, kas ir svarīgs," - tētis Andrejs Reinis Zitmanis, grupas "Sudden Lights" solists.
"Manas kā tēta domas un atziņas ir krasi mainījušās, un šodien tās stipri atšķiras no tām, ko es kā tētis būtu runājis pirms 20, 30 gadiem," - tētis Sandis Ozoliņš, hokejists, uzņēmējs.
"Stenlija kausu katrs tēvs nevar izcīnīt, bet palasīt bērnam priekšā grāmatu - to gan var," - tētis Kaspars Dvinskis, sporta žurnālists.
"Ir svarīgi tētim ar bērnu atrast kaut ko vienojošu, kas interesē abus - tas veido labāku komunikāciju," tētis Kaspars Magurs, labklājības ministra padomnieks komunikācijas jautājumos.
"Vecāku ieguldījums bērna izglītībā nesākas līdz ar pirmo klasi - pat ar bērnudārza gaitu uzsākšanu ne. Tas sākas kopš bērna dzimšanas brīža un pat tad, kad viņš vēl ir mammas vēderā," - mamma Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja.
"Kādu laiku ar bērniem darījām tā, ka es stāstīju pašsacerētu stāstiņu, kurā galvenajās lomās bija divi mocīši, kas iziet cauri tās dienas notikumiem. Bet tas notiek nevis ar mums, bet ar tiem iedomātajiem tēliem, par kuriem mēs skaidri zinām, kurš ir kurš. Caur tādu pastarpinātību var vienkāršā veidā izstāstīt lietas un droši iet iekšā daudzās tēmās," - tētis Miķelis Žideļūns, grupas "7 dēli" mūziķis, aktieris.
"Audzinot savus bērnus, bieži esmu sevi pieķēris pie domas - galvenais, neizdarīt tā, kā izdarīja mans tētis. Mēs diezgan ātri sačakarējām attiecības, man bija bail viņam kaut ko stāstīt. Ja es uzvedos labi, ja labi mācījos, tad es viņam biju labs un ar mani runāja," - tētis Kaspars Dvinskis, sporta žurnālists.
"Vecākiem ir jāiemāca bērnu mācīties. Gan no zīdaiņa vecuma, lasot priekšā grāmatas, gan vienkārši tāpat runājot, stāstot par dzīvi, mēs viņus mācām," - tētis Kaspars Magurs, labklājības ministra padomnieks komunikācijas jautājumos.
"Manā ģimenē, kad es augu, nevis mamma, bet tieši tētis bija tas, kurš gāja uz skolas sapulcēm, kurš palīdzēja sagādāt skolas lietas. Savukārt mana mīļākā daļa ir dziedāšana savam dēlam. Dziesmiņas viņam sāku dziedāt jau tad, kad viņš vēl bija mammas vēderā," - tētis Andrejs Reinis Zitmanis, grupas "Sudden Lights" solists.
"Man kā tētim nav tik būtiski, vai bērna bikses saskan ar cepuri; vienalga, vai bērns izvēlējies šodien uzvilkt divus vai trīs svārkus mugurā - ejam tik uz skolu! Ar rūpēm un stila izjūtu uz bērniem vairāk skatās mātes. Man kā tētim tas nav tik svarīgi un dažreiz vienkārši ir… slinkums," - tētis Sandis Ozoliņš, hokejists, uzņēmējs.
"Nereti tēvi izvairās, ja bērns raud. Taču bērns ir jāņem rokās ne tikai tad, kad viņš ir priecīgs, bet arī, kad ir niķīgs, raudulīgs, nobijies. Vecāku uzdevums ir palīdzēt bērnam mācīties regulēt savas emocijas, un šajā procesā ir jāiesaistās kā mammām, tā arī tētiem. Precoties vīri sola sievām būt kopā priekos un bēdās, un arī savam bērnam ir jāsola tas pats, un solījums jāpilda," - tētis Edmunds Vanags, psihologs, pētnieks un "Mammamuntetiem.lv" eksperts.
"Mans tēvs ar mani dauzījās. Un tas ir ļoti svarīgi. Jo parasti tēti nezina, ko un kā teikt. Un tāpēc viņi izvēlas darīt kaut ko fiziski," - mamma Kristīne Balode, klīniskā psiholoģe.
"Kad runā par bērna nākotni, izglītību un karjeru, tēti bieži vien nospriež: ir jāizveido uzkrājuma konts, jāveido finanšu rezerves. Tas ir labi, tomēr jāsāk ar pavisam ko citu. Tā ir laika investīcija, kas bērnam jāvelta kopš viņa dzimšanas brīža. Tāpat jau no zīdaiņa vecuma ar bērnu ir jāsarunājas, jādzied dziesmiņas un jālasa priekšā - tātad jāveido ne tikai finanšu uzkrājums, bet primāri - vārdu krājums. Jo naudas uzkrājums neveic investīciju bērna valodas attīstībā; naudas daudzums nespēj vairot bērna vārdu krājumu, naudas daudzums var nepalīdzēt, ja bērnam ir grūtības mācībās," - tētis Edmunds Vanags, psihologs, pētnieks un "Mammamuntetiem.lv" eksperts.
"Man ļoti patīk lasīšana. Tā ir tā dienas daļa, kuru es visvairāk gaidu. Meitas iet gulēt ar pasakām, un es jau gaidu, kad vakarā varēšu viņām palasīt priekšā," - tētis Kaspars Dvinskis, sporta žurnālists.
"Tie bērni, kam no mazotnes ir stāstīti stāsti, dziedātas dziesmas vai lasīts priekšā, skolas vecumā ir dzirdējuši miljons vārdu vairāk nekā tie, kuru vecāki nav veikuši šādas darbības. Šos bērnus šķir miljons vārdu starpība! Atgādinu: var lasīt priekšā jebkādus tekstus, kaut vai laika ziņas. Un lasīt, pat ja bērns vēl nespēj sniegt atgriezenisko saiti. Ja nepatīk lasīt, var sacerēt un minēt mīklas, skaitīt skaitāmpantus, stāstīt pašsacerētas pasakas. Un nav tā, ka bērni obligāti gaida klasiskas pasakas par vilku un aitiņu vai tamlīdzīgi; bērnam vienkārši ir jādzird, ka pieaugušie ar viņu runā," - tētis Edmunds Vanags, psihologs, pētnieks un "Mammamuntetiem.lv" eksperts.