Sapnis par olimpiādi palika nepiepildīts: 28 gadu vecumā mūžībā devies talantīgais skeitbordists Mikrobs

Pieminot Mikrobu, publicējam šo stāstu nedaudz saīsinātā variantā. Pilns ieraksts un video skatāms "Facebook" Ilonas Bičevskas kontā.

"Andrejs izauga vietā, kur reiz bija karuseļu parks, tad skeitparks un tagad ielu basketbols. Te reiz bija karuseļu laukums, atrakcijas, rotaļu šautuve, vieta, kur iztrakoties ar spēļu mašīnām. Kad tas beidzās, te bija grausti, pamesta, nevienam nevajadzīga vieta…Mēs sākām te organizēt pirmās talkas. Un tad pie mums pienāca puika - Andrejs, kas bravūrīgi noprasīja "Čto vi tut ģelaite v majom rajoņe?" Mēs uzmanīgi sākām viņu iesaistīt darbos. Puisis ļāvās un runājās ar mums latviski. Kad šeit jau bija izveidojies skeitparks, Andrejs dzīvoja te no rīta līdz vakaram - skatījās, kā lielie brauc ar dēli, lūdzās, lai iedod paskeitot, mācījās līdzi.. Viņš bija mazs, aktīvs 7- gadnieks, bieži nošmulētu muti, melniem nagiem un tā kāds jaunietis viņu iesauca par Mikrobu.

Mikrobs ātri iemācījās sarežģītus trikus - skeitbords viņam bija asinīs. Mikrobam bija milzu enerģija un drosme un viņš pirms laidās lejā no lielās rampas. Gāja gadi, Mikrobs kļuva slavens sacensību līderis, bieži pārspējot krietni vecākus džekus..Sāka iet skolā, patika lasīt, bieži nāca uz mūsu biroju pildīt mājas darbus. Mikrobam bija grūti nosēdēt, viņā bija a milzu enerģija un viss apkārt šķita intereses vērts. Puika bija ļoti atklāts un labsirdīgs, ticēja cilvēkiem, centās izglābt katru kaķīti, palīdzēt mazājiem bērniem apgūt skeitu. Viņš kļuva par Grīziņkalna skeitparka gariņu, talismanu.

Viņa ģimene bija diezgan trūcīga, mitinājas mazā dzīvoklīti tepat Grīziņkalnā, bet centās atbalstīt Mikrobu cik spēja, mamma nopirka pirmo dēli, tad kāds no puišiem uzdāvināja nākamo, mēs un viss rajons šķita vēlas palīdzēt Mikrobam- puiku vedām uz nometnēm, mammai atradām labāku darbu, iesaistījām Avantis projektos… Mums, Mikrobs bija enerģija, kur smelties jēgu savam darbam, lepnums, ka varam ko ietekmēt.

Kad dažus gadus vēlāk pasauli piemeklēja ekonomiskā krīze, tas skāra arī skeitparku un mūsu cilvēkus… Kāds no mums aizbrauca uz ārzemēm, mēs sašaurinājāmies … Mikroba mamma izšķirās un pārcēlās uz Pārdaugavu. Vienā mājā viņu iepēra tēvs, otrā labu gribot, zāģēja patēvs, mamma centās palīdzēt kā spēja, bet ne vienmēr Mikrobs ļāvās, puikam bija dumpiniecisks, revolucionārs raksturs. Dažreiz, Mikrobs naktī ar segu un spilvenu nāca gulēt Grīziņā zem rampām. Paldies "Nellij security", kas rūpējās par viņa drošību šajās naktsstundās..

Pēc pārvākšanās sākās veselības problēmas un izdzīvošanas jautājumi.. Līdz Mikrobs praktiski nonāca uz ielas. Viņam nebija telefona, kad viņam to sagādāja, pēc 2 dienām tas bija pazudis. Varbūt viņš negribēja, ka viņu var atrast....

Pēdējo reizi mēs satikāmies šī gada martā, viņš bija precīzs, gaidīja mani pie Lido, ieraugot viņu, es iekšēji satrūkos, jo pēc izskata viņš atgādināja vienu no tiem cilvēkiem, kas sēž pie "Origo", un ko ieraugot tu neviļus aizgriezies.. Lai arī viņam piedāvāju jebko izvēlēties ēst, viņš pieticīgi paņēma makaronus un kvasu.. ēda pieklājīgi, kā vienmēr bija dzīvelīgs . “Viss kārtībā, dzīvoju pamestā mājā Cēsu ielā , palīdzu saimniekam vākt lapas tāpēc par īri nav jāmaksā..”

Viņš un joprojām bija tas pats eneŗģiskais puika no rajona, lai ari viņam bija jau 28..

Mikrobs bija tik spēcīga personība, viņa likteņa karuselis tik straujš, ka viņš piedalījās vairākās filmās - gan par skeitbordu, gan par savu dzīvi. Diemžēl viņa filmai nebija laimīgo beigu, Mikrobs nomira slimnīcā pēc vairāku dienu cīņas ar tuberkolozi un citām ielu likstām.

Mikrobs māca mums turpināt nest gaismu, censties palīdzēt citiem ne tikai ziemassvētkos.. Vienmēr kāds būs jaunāks un vājāks un mēs, iespējams, viņa vienīgā cerība un glābiņš. Arī mazas mūsu pūles var radīt milzu ietekmi, kaut vai sajūtu, ka esi vajadzīgs šai pasaulei. Arī Mikrobs bija spēks un iedvesma citiem, nodarboties ar sportu un attīstīt skeitborda kultūru tālāk..," stāsta Ilona.