Netipiskā gadījumā bērnam nedrīkst liegt Latvijas pilsonību formālu apsvērumu dēļ, secina Augstākā tiesa (AT), izskatot lietu, kurā risināts strīds par bērna, kura bioloģiskajiem vecākiem atņemtas aizgādības tiesības, atzīšanu par Latvijas pilsoni.
AT aģentūru LETA informē, ka bērna bioloģiskajiem vecākiem tika atņemtas bērna aizgādības tiesības. Pēc ilgstošas uzturēšanās bērnunamā un audžuģimenē bērnu adoptēja citas valsts pilsoņi. Adoptētājs vērsās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē un lūdza, lai dēlu uzņem Latvijas pilsonībā. Iestāde bērna uzņemšanu Latvijas pilsonībā atteica.
Savu lēmumu iestāde pamatoja ar to, ka bērns ir zaudējis radniecības attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem, kas bija Latvijas nepilsoņi. Tālāk strīds tika risināts tiesā.
Tiesas process noslēdzās ar AT lēmumu, kura rezultātā stājās spēkā bērnam labvēlīgs Administratīvās apgabaltiesas spriedums. Ar to pārvaldei tika uzdots bērnu atzīt par Latvijas pilsoni.
Atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, AT uzsvēra, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, prioritāri ir nodrošināmas bērna tiesības un intereses - arī bērna tiesības kļūt par Latvijas pilsoni. Pārbaudot jebkura lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz bērnu, tiesiskumu, tas jāvērtē caur bērna labāko interešu prizmu. Tas arī nozīmē, ka formāli apsvērumi nav pamats liegt bērnam Latvijas pilsonību.
AT piekrita apgabaltiesai, ka konkrētais gadījums ir netipisks. Lietā nav strīda, ka bērnam ir bijušas tiesības kļūt par Latvijas pilsoni, kuras nav nodrošinātas bāriņtiesas bezdarbības dēļ. Ja bērns atrodas valsts aizbildniecībā un par viņa personiskajām un mantiskajām tiesībām ir atbildīga bāriņtiesa, tieši bāriņtiesai, īstenojot bērna tiesības uz pilsonības iegūšanu, jāvēršas pārvaldē ar attiecīgu iesniegumu.
Tiesa arī atzina, ka adopcija izbeidz bērna radniecības attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem un no tām izrietošās savstarpējās tiesības un pienākumus, tomēr adopcija automātiski neietekmē personas tiesisko saikni ar valsti. Tiesības kļūt par Latvijas pilsoni un šo tiesību īstenošana ir pašas personas un valsts savstarpējo tiesisko attiecību jautājums, kurš izlemjams, ievērojot katra gadījuma individuālos apstākļus un iesaistītās personas tiesības un intereses.