Mazā sarkanā grāmatiņā Ilmārs Bruņenieks dokumentējis ikdienas uzdevumus un notikumus Černobiļas atomelektrostacijas (AES) glābšanas darbos pirms 25 gadiem. Varbūt grāmatiņa vēl satur radiāciju, jokojas sirmais kungs, kas ne tikai piedalījies glābšanas darbos Ukrainas pilsētā Pripetē, bet pirms tam vairāk nekā divus gadus karojis Afganistānā.
I. Bruņenieka atmiņas un vēstījums iekļauti grāmatā par Černobiļas katastrofu, un šodien izdevums ierauga dienasgaismu.
Naktī no 25. uz 26. aprīlī Černobiļas AES sprāga 4. energobloks, kurā pirms remontdarbiem tika veikts eksperiments. "Tagad mēs saprotam, ka oficiālā informācija, ko sākumā saņēmām no Maskavas par notikušo Černobiļā, ļoti atšķīrās no realitātes," sarunā ar Neatkarīgo stāsta I. Bruņenieks. Viņš tolaik Latvijā vadīja Civilās aizsardzības štābu un tika norīkots uz Černobiļu 1986. gada rudenī par operatīvās grupas vadītāju. Viss, kas saistījās ar atomenerģiju padomju laikos, bija slepens. Par notikušo I. Bruņenieks uzzināja no ārzemju preses, kā tolaik daudzi Latvijā, bet oficiālā informācija no Maskavas Latviju sasniedza tikai 28. aprīlī. AES atradās 20 kilometru no Černobiļas, pilsētas Pripetes tuvumā, un kartē tolaik tās atrašanās vietu nemaz nevarēja sazīmēt.
Latvijas Civilās aizsardzības štāba operatīvā grupa Černobiļā darbojās no 25. novembra līdz gada beigām. "Iebraucot avārijas zonā, skats bija drūms – pavasarī apsētie lauki nebija novākti, augļu raža vēl kokos, bet ceļmalās zīmes: no ceļa nenoiet, bīstami," atminas I. Bruņenieks. Iedzīvotāji jau bija evakuēti, tomēr izrādās, ka nākamajā dienā pēc avārijas bērni Pripetē gāja uz skolu, viss notika, it kā nekas nebūtu bijis.
Operatīvajai grupai bija vairāki uzdevumi – viens no tiem radiācijas kontrole, taču sākotnēji ar pieejamiem dozimetriem nemaz nevarēja izkontrolēt, jo tie nebija domāti tik lielām radiācijas devām, – uzņemtais starojums tika pierakstīts aptuveni, pēc tā, kāda ir iespējamā radiācija konkrētā vietā. I. Bruņenieka sarkanajā grāmatiņā ir ieraksts: "Pievērst uzmanību tiem, kuri raujas uz 25 rentgeniem." "Radiācija nekož, to nejūt, un cilvēki domāja – labāk viņi saņem ievērojamu devu uzreiz, nevis strādā vairākus mēnešus pieļaujamās normas ietvaros. Vienreiz uz 15 minūtēm uzkāpjot uz 3. reaktora jumta, uz kura bija uzbērti visi radioaktīvie atkritumi pēc ugunsgrēka 4. blokā, varēja saņemt lielu algu un braukt uz mājām, bet tas nozīmēja būtisku kaitējumu veselībai," norāda I. Bruņenieks. Atmiņās černobiļietis raksta: "Lai gan miegam atvēlētas tikai dažas stundas, vakaros grūti aizmigt, jādomā par notikušo."
Vēl viens grupas uzdevums bija organizēt pilsētas Pripetes (49 500 iedzīvotāju) tīrīšanu – no visiem dzīvokļiem paņemt mantas, vest ārpus pilsētas un aprakt bedrēs 5–6 metru dziļumā. Tādu mantu kapsētu jeb mogiļņiku tobrīd bija vairāk par 40 gan Ukrainas, gan Baltkrievijas teritorijā. "Pilsētu zināmā mērā pasargāja mežs, kas atrodas starp AES un apdzīvoto vietu, – dažu dienu laikā tas kļuva brūns un guva iesauku Rižij ļes."
"Man daudzkārt jautā – kāpēc jūs turp braucāt? Ja mēs nebūtu braukuši, visticamāk, radiācija izplatītos straujāk un plašāk. Noplūde turpinājās vismaz līdz novembra beigām. Cilvēki nebrauca prieka pēc vai lielas naudas dēļ – mēs vēlamies, lai sabiedrība to saprot," saka I. Bruņenieks. Viņš atminas, ka Černobiļas radiācija Latviju praktiski neskāra, jo ar vējš mākoni pārnesa pāri. "Černobiļā nonācu pēc Afganistānas, tāpēc emocionālā ziņā man Ukrainā bija vieglāk, jo no kara mājās pārbrauca tikai 11 no mūsu 24 puišiem," atzīst I. Bruņenieks. Tomēr par katastrofu viņš domājis visus šos gadus – pētījis, lasījis, rakstījis. Viņš aktīvi darbojas savienībā Černobiļa, kas ik gadu piemin AES avārijas seku likvidatorus.