Labklājības ministrija (LM) pieprasījusi triju bērnu adopcijas lietas materiālus no Rīgas bāriņtiesas, lai pārbaudītu, vai viss tiek darīts bērnu interesēs. Saskaņā ar ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju bērnam vispirmām kārtām jācenšas nodrošināt iespēju augt ģimenē savā dzimtajā valstī, un ārvalstu adopcijai jābūt kā pēdējam salmiņam, pie kā ķerties.
Ierēdņi Neatkarīgajai apgalvo, ka tā vismaz teorētiski notiek: tiek pārbaudītas visas iespējas atrast kādu ģimeni Latvijā, un, ja tas neizdodas, ļauj adoptēt ārzemniekam.
Dzīvo pie itāļu vecākiem
Pašlaik divus, četrus un piecus gadus vecie bērni, kuri pirms divām nedēļām no audžuģimenes tika aizvesti pie itāļu vecākiem, atrodas šajā ārzemnieku ģimenē, jo to paredz bāriņtiesas lēmums par nodošanu aprūpē uz laiku, lai redzētu, kā veidojas attiecības starp bērniem un potenciālajiem jaunajiem vecākiem. Neatkarīgā rakstīja, ka audžuvecāki Astra un Aleksandrs Ivanovi, kuru ģimenē pirms nepilniem diviem gadiem ienāca trīs mazi bērniņi, ir satraukti par to, kādā veidā tiek kārtotas adopcijas lietas – steigā un neievērojot bērnu intereses.
Bērniņu vecākiem ir atņemtas vecāku aizgādības tiesības, kas nozīmē, ka bioloģiskie vecāki bērniem juridiski vairs nav nekas un bērnus var adoptēt citi. Visi trīs bērni audžuģimenē ienāca no bērnunama, kur bija ievietoti pēc tam, kad policija viņus bija atraduši izdegušā dārza mājiņā. Pēc audžuģimenes teiktā, īstajiem vecākiem nav bijis, kur dzīvot, kā arī, iespējams, viņi nepietiekami izrādījuši vēlmi par saviem bērniem rūpēties, kas bijis par iemeslu, lai viņiem bērnus atņemtu pavisam.
Audžumamma uzsver, ka viņa zinājusi un gatavojusies tam, ka kādreiz šiem bērniem varētu atrasties kāds adoptētājs, taču – lai gan to nebija vēl pateikusi bāriņtiesai oficiāli, labprāt būtu ņēmusi bērnus savas ģimenes aizbildnībā vai adoptētu. Astra piebilst, ka ne vienmēr visu dzīvē var uz priekšu paredzēt… Tāpēc visai negaidīta bijusi ziņa, ka bērnus steidzami jāsagatavo adopcijai, ka viņiem ir atrasti vecāki Itālijā. Pirmajā tikšanās dienā ar adoptētājiem audžuģimenei bērnus pie viņiem arī vajadzējis atstāt, un tas ģimenei bijis ļoti smagi. "Mēs uztraucamies par to, ka šie bērni jau vienreiz atrauti no ģimenes, tad ielikti bērnunamā, un tagad atkal. Mēs esam vainīgi šo bērnu priekšā, jo nedomājam, kādu traumu tas viņiem var atstāt uz visu mūžu," saka Astra.
Tikai emocijas?
"Te vairāk ir stāsts par emocijām. Mēs daudz ko saprotam, mēs gatavojamies, bet, kad tas notiek, neesam gatavi," situāciju, runājot par audžuģimenes reakciju, vērtē LM Ārspusģimenes aprūpes departamenta direktore Līvija Liepiņa. Speciāliste Neatkarīgajai skaidro, ka, visticamāk, no bāriņtiesas puses nav normatīvo aktu pārkāpumu, bet, vai viss ir izdarīts bērnu interesēs, to ministrija centīsies noskaidrot, jo jau ir lūgusi bāriņtiesas paskaidrojumus, kā arī lietas materiālus. LM vispirms vēlas noskaidrot, vai bāriņtiesa ir izdarījusi visu, lai nodrošinātu bērniem aprūpi Latvijā, un tas vistiešāk skar audžuģimeni. Pašlaik ir pretrunīga informācija – no bāriņtiesas formulāriem un mutiskas sarunas atstāsta izriet, ka audžuģimene nav vēlējusies adoptēt, bet ģimene saka, ka viņiem viedoklis nav prasīts. Pat vēl vairāk – pateikts: "Ko jūs varēsiet šiem bērniem dot?" Otra lieta, kas interesē LM, ir tas, kā tika organizēta bērnu un adoptētāju tikšanās, vai tā atbildusi bērna interesēm.
Zināmi secinājumi L. Liepiņai ir jau tagad. Viņa skaidro, ka likumos nav noteikts, cik reižu jātiekas, pirms bērni tiek nodoti pirmsadopcijas aprūpē – tā sauc laika posmu no brīža, kad bērns nonācis adoptētāju ģimenē, līdz brīdim, kad bāriņtiesa pieņem lēmumu par adopcijas turpmāko virzību. Latvijā šis laiks var būt līdz pat sešiem mēnešiem, bet šai konkrētajai itāļu ģimenei tās ir trīs nedēļas. Kāpēc šajā situācijā iznāca tā, ka adoptētāji neatbrauca pie bērniem uz mājām iepazīties, kāpēc tas notika nevis pakāpeniski, bet tik ātri, to arī noskaidros no lietas materiāliem.
Audžuģimene arī var adoptēt
Kas notiek pēc aprūpes laika? Šajā laikā bāriņtiesai ir jāizlemj, vai bērnu adopcija itāļu ģimenē var notikt un jānosūta dokumenti ministrijai, jo tieši labklājības ministram ir jādod atļauja to darīt (kādreiz tas bija bērnu ministrs). Ar šo "jāvārdu" adoptētajiem jādodas uz tiesu, kas pieņem galīgo lēmumu.
L. Liepiņa stāsta, ka pēc bāriņtiesas vērtējuma pirmā bērnu un adoptētāju tikšanās bijusi veiksmīga. Itāļi neesot slēpuši, ka bērni pirmās dienas bijuši raudulīgi, negribējuši ēst, maziņais bērns saucis mammu. Bet pēc tam situācija mainījusies. "No pieredzes zinām, ka adopcijas notiek dažādi, taču šis aprūpes laiks vēl neskaitās, ka ir notikusi adopcija. Bāriņtiesa var lemt par aprūpes pagarinājumu, ņemt vērā bērnu viedokli," paskaidro speciāliste, "kā arī audžuģimene var izteikt savu viedokli, ka viņi vēlas adoptēt vai ņemt aizbildnībā šos bērnus."
Saskaņā ar ANO konvenciju adopcija uz ārvalstīm ir iespējama, ja ir izsmeltas visas iespējas atrast ģimeni bērnam dzimtenē. Taču, no otras puses, ir bērna tiesības augt ģimenē. Jau sen, kopš nav spēkā noteikumi, kas paredzēja, ka uz ārzemēm var adoptēt tikai tad, ja divas vietējās ģimenes atteikušās no bērniem vai bērns ir smagi slims, jo tas esot formāli, jāvērtē reālā situācija.
***
UZZIŅAI
Adopcijas reģistrs
Datu bāzē ir ziņas par 1318 adoptējamiem bērniem
No tiem lielākā daļa bērnu – 958 – ir vecumā no 10 līdz 18 gadiem
• Par 66 bērniem sniegta informācija vai izsniegts norīkojums vietējiem adoptētājiem
• Bērni, kurus var adoptēt uz ārvalstīm, – 611 (316 bērniem noteikta invaliditāte)
• Ārvalstu adoptētāji, kuri vēlas adoptēt, - 361
Bērni, par kuriem sniegta informācija vai norīkojumi ārvalstu adoptētājiem, – 497
• Labklājības ministrs izsniedzis 110 atļaujas bērna adopcijai uz ārvalstīm
Avots: Labklājības ministrijas adopcijas datu bāze (dati uz šāgada 1. oktobri)