Mazliet no Dainu skapja nerātnai Jāņu naktij
Senie latvieši nebūt nav bijuši paši kautrīgākie un pareizākie baznīcā gājēji. Gan jau bija arī tādi, bet Barona vāktās tautasdziesmas atklāj arī visai nerātnu un pat rupju valodu, ko bez sārtuma vaigos mamzeles pat nespēj klausīties.
Jāņu nakts kopš senseniem laikiem ir bijis laiks, kad puiši meitas papardēs veda.
Vai, vai nu, Dieviņ,
Nu labi laiciņ',
Nu meitas dzērušas,
Nu pupi vaļâ.
Es jauns, kārigs,
Tas gan man patīk.
Kur mēs nu iesim
Savu runu runàt?
Iesim siena šķūnî,
Tur zaļais sieniņš,
Tur salda smaržiņ',
Tur grīda nečīkst,
Tur ļaudis nedzird.
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Kas rītâ ganôs ies?
Jau vakar viņu Jānis
Manus brunčus škurinaja.
Jānis brēca, Jānis sauca,
Jānim sieva pazudusi.
Nebrēc, Jāni, nesauc, Jāni,
Mēs sieviņu dabusim,
Mēs sieviņu dabusim
Papardišu krūmiņôs.
Kas tos rudzus novārtija
Pašâ Jāņu vakarâ?
Jāņa bērni novārtijši,
Pašu Jāni meklēdami.
Es vietiņu pataisiju
Četru lapu ābolâ,
Es izkrāpu tautu dēlu
Jāņu nakti pieguļâi.