Ja Eiropas Savienība (ES) Lībijā īstenos militāru misiju humānās palīdzības kravu apsargāšanai, tad tas nozīmēs, ka rietumvalstu sauszemes spēku karavīri tomēr spers kāju uz Lībijas zemes, no kā līdz šim ir izvairījušies.
Pašlaik NATO veic uzlidojumus tikai no gaisa. Par Latvijas karavīru reālu klātbūtni kara plosītajā valstī tiek runāts ar lielu piesardzību, savukārt kļuvis zināms, ka Igaunijas un Lietuvas militārpersonas gan dotos uz Lībiju. Latvija ir deklarējusi, ka pauž politisku atbalstu NATO darbībām un ES spiediena rezultātā varētu uzņemt šīs Ziemeļāfrikas valsts bēgļus.
Vēl pagājušajā nedēļā Ārlietu ministrijas politiskais direktors Andris Razāns žurnālistiem strikti apgalvoja: «Jāpanāk politisks noregulējums Lībijā, izvairoties no teritoriālas sadalīšanas. Kadāfi nav vieta nākamajā valdībā – tāda ir Latvijas nostāja. NATO uz Lībiju nesūtīs sauszemes spēkus, tas ir izslēgts.» Tomēr vakar Reuter informēja, ka ES ir izstrādājusi provizorisku plānu, kas paredz nosūtīt ES valstu bruņotos spēkus uz aplenkto Lībijas pilsētu Misratu humānās palīdzības piegāžu apsargāšanai, ja to lūgtu ANO.
Šādā ES misijā piedalītos simtiem militārpersonu, kas apsargātu humānās palīdzības piegādes Misratai. Tādējādi humānās palīdzības sargi būtu pirmie rietumvalstu sauszemes spēku karavīri Lībijā, jo NATO izvairās iesaistīties karadarbībā uz sauszemes. Ja ES saņemtu ANO piekrišanu šādas misijas veikšanai, tad tajā piedalītos karavīri no Igaunijas, Lietuvas, Austrijas, Īrijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas.
Ārlietu ministrijā Neatkarīgo informēja, ka nesenajā NATO ārlietu sanāksmē Berlīnē ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim nav bijušas sarunas par Latvijas militārpersonu iesaisti Lībijā. Līdzīgi sacīja arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Ja piedāvājums izskanēs, tad Latvijā tas tikšot rūpīgi analizēts. Sasteigta lēmuma nebūšot. Ģ. V. Kristovskis samērā izvairīgi pieļāva, ka Latvija varētu uzņemt bēgļus no Lībijas, ja ES pieņemtu konkrētu lēmumu un sadalītu bēgļu plūsmu pa dalībvalstīm. Taču līdz tam mūsu valsts iniciatīvu neizrādīšot. «Cilvēki jāpieradina pie domas, ka lēmumus pieņem NATO. Kolektīvajā aizsardzībā jāuzvedas solīdi,» uz Latvijas saistībām norādīja rezerves brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš.
Mūsu valsts ir izteikusi politisku atbalstu NATO operācijām Lībijā. «Tas, kas notiek Lībijā vai Ēģiptē, atrodas uz Eiropas robežas, divu trīs stundu lidojumā līdz Rīgai. Mums jāatgriežas 90. gados, kad starptautiskais spiediens uz padomju režīmu novērsa asinspirti Latvijā un Lietuvā. Bija spiediens uz Gorbačovu. Es domāju, ka Rietumos arī daudzi cilvēki svēra [palīdzēt vai ne]. Mums nav tiesību relaksēti pret to izturēties,» uzskata A. Razāns. Arī K. Krēsliņš jautāja: «Kad atguvām neatkarību, vai tad negaidījām, ka Latviju atbalstīs?»
A. Razāns uzsvēra, ka esošajai NATO misijai Lībijā saņemt ANO Drošības padomes akceptu nebūt nebija viegli, jo vajadzēja panākt vienošanos vairāku valstu starpā. K. Krēsliņš vērtēja, ka ANO tomēr nevarēja pretoties Āfrikas Savienības lūgumam palīdzēt: «ANO neuzdrošinājās pasacīt, lai tiek galā paši.» Taču pēdējā laikā arvien uzstājīgāk starptautiskajā koalīcijā tiek spriests par to, ka laiks uzsākt virszemes operācijas, lai tiktu galā ar M. Kadāfi atbalstītājiem, jo NATO uzbrukumiem no gaisa neesot nekādas jēgas. Varētu teikt, ka starptautiskā sabiedrība tiek sagatavota citam scenārijam – ja karš turpinātos aci pret aci. «1973. rezolūcijā nav teikts, kā karot – no gaisa vai uz zemes, bet teikts – aizsargāt civiliedzīvotājus. Tagad to tulko dažādi. ANO vajag būt sarkanajām līnijām, lai saprastu, kur iejaucamies un kur – ne. Tas, ka Kadāfi 40 gadu ir pie varas, vai tas, ka Lībijai nav savas konstitūcijas, nav pazīme, ka jāiebrūk. Ja valstī nepastāv vēlēšanu sistēma un cilvēkiem nav citas alternatīvas kā tikai sacelšanās, tad juristiem jāizspriež, kas valstī jāmaina,» norādīja K. Krēsliņš.