Unikāla bibliotēka atklāj maz zināmus faktus par latviešu rakstniekiem

© Karīna Jurciņa

Kopš pagājušā gada rudens, kad Ruckas muižas apsaimniekošanas tiesības ieguva biedrība “Live Latvija”, sākusies savā ziņā unikālas bibliotēkas veidošana – bibliotēkā jau ir un arī turpmāk būs tikai latviešu rakstnieku darbi, kuri tapuši dzimtenē vai ārpus tās robežām.

Grāmatu nākamā dzīve

Katrā muižā ir bijusi bibliotēka - tā vismaz uzskata Ruckas muižas saimnieks Renārs Sproģis un muižas kultūras projektu vadītājs Jānis Gabrāns, un viņiem, visticamāk, ir pilnīga taisnība. Pagaidām bibliotēkai ir atvēlēta viena jauka istaba ar izeju uz otrā stāva verandu, kas nu pārtapusi par krāšņu oranžēriju, kur romantiskā, augiem bagātā telpā vari sajusties kā muižnieku dzimtas pārstāvis, kas savus vaļas brīžus vada pie grāmatas.

Renārs ar gandarījumu ir secinājis, ka ļaudis ir ļoti atsaucīgi un topošajai bibliotēkai labprāt ziedo latviešu rakstnieku grāmatas. Bibliotēka ne tuvu nav sasniegusi pilnību, tāpēc ļaudis arī turpmāk ir aicināti piedāvāt grāmatas, kas izdotas visos laikmetu griežos, kā Latvijā, tā arī trimdā. Jāatzīst, ka bibliotēka veidojas visai ekskluzīva un tajā ir nonākuši ne tikai mums zināmajā drukā iespiesti darbi, bet arī tādi, ko mūsu paaudzes vairs neprot izlasīt. Taču tas nemazina grāmatu vērtību, bet gan to vairo, jo īsts grāmatu “tārps” ātri ielauzīsies arī vecajā drukā iespiestu izdevumu lasīšanā. Muižas saimnieks piebilst, ka īpaši retus izdevumus biedrība ir gatava arī nopirkt, jo vēlme ir izveidot tiešām bagātīgu bibliotēku, kurā atrodamas arī gluži vai ekskluzīvas grāmatas.

Renārs ir priecīgs par ikvienu lietu un detaļu gan bibliotēkā, gan muižā kopumā. Sajūsmas pilns stāsts ir par restaurētajām muižas kāpnēm, kas ved uz jau pieminēto bibliotēku, par atjaunotajiem verandas griestiem un grāmatplauktiem, ko darinājies vietējais meistars. Jāpiebilst, ka oranžērija ar krāšņajiem augiem un logos spīguļojošajiem saules stariem vilina paņemt grāmatu, iekārtoties zem palmas kādā ērtā dīvānā un ļauties laiskam lasītpriekam.

Jau tagad ir skaidrs, ka ar grāmatām ierādīto telpu nepietiks, jo grāmatu ir daudz un plaukti ātri aizpildās, tāpēc ar steigu tiek domāts, kuru vēl no muižas telpām ziedot bibliotēkai.

Vaicāts par lasītājiem, kas spētu novērtēt plašo latviešu rakstnieku daiļradi, Renārs Sproģis saka: “Mēs ticam, ka grāmatas vienmēr būs vērtība, ka vienmēr būs cilvēki, kuriem gribēsies sajust grāmatas papīra pieskārienu, tipogrāfijas krāsas smaržu, kas saglabājas cauri gadsimtiem; būs cilvēki, kas vēlēsies, lai lasot dvēseles saņem ne tikai to, kas rakstīts ar melniem burtiem, bet arī vēstures nojausmu, ko līdzi nes konkrētā lieta - grāmata, kas dzīvojusi savu vienkāršo, bet varbūt arī vētraino dzīvi, lai šodien - te un tagad atkal kādam kļūtu ļoti noderīga.”

Goda vietā rakstnieki - novadnieki

Sākot veidot muižas bibliotēku, uzreiz tapa skaidrs, ka īpaša vieta jāatvēl grāmatām, kas kaut kādā veidā saistītas ar Cēsīm, Cēsu novadu, bijušo Cēsu rajonu. Ruckas muižas kutūras projektu vadītājs Jānis Gabrāns stāsta: “Ar šo vēlamies radīt muižas bibliotēkas īpašo pievienoto vērtību. Pagaidām tam atvēlēta viena plauktu sleja, bet, visticamāk, ar to būs par maz. Te būs grāmatas, ko sarakstījuši autori, kuri dzimuši, auguši vai kādu laiku bijuši saistīti ar Cēsīm. Te var minēt Pāvilu Gruznu, kura dzimšanas vieta ir tieši Ruckas muiža. Rakstnieks, literatūras, mākslas un mūzikas kritiķis, aktieris un dziedātājs. Viņš ir vairāku romānu, apmēram 30 lugu, stāstu, feļetonu un dramatizējumu autors, un tiem jābūt mūsu bibliotēkā.

Arī Andrejs Pumpurs, kura dzīve un daiļrade bijusi saistīta ar Piebalgas pusi, ar Cēsim, kur tapusi lielākā daļa no poēmas "Lāčplēsis".” Saistībā ar Andreju Pumpuru Jānis uzsver, ka bibliotēkā ir rakstnieka 1925. gadā izdotie kopotie raksti divos sējumos, kurus vēl īpašākus dara tas, ka pirmā sējuma sākumlapās saglabājusies paša autora ielīmētā vēstules kopija, kas rakstīta Jaunpiebalgā un grāmatas vajadzībām iespiesta uz Līgatnes papīrfabrikas papīra, ko vēl arvien apliecina īpašā Līgatnes papīrfabrikas firmas zīme.

Arī pieminētais papīrs ir saistība ar Cēsu pusi, un domājams, ka, rokot arvien dziļāk, pavērsies daudz interesanta.

Plauktos, protams, ir Cēsu puses zināmākie rakstnieki - brāļi Kaudzītes, Kārlis Skalbe, Miervaldis Birze, Andrejs Dripe, Inguna Bauere un daudzi citi. Jānis lepojas, ka šeit tiek krātas ne tikai Cēsu puses rakstnieku grāmatas, bet arī drukātas liecības par Cēsu ļaudīm un notikumiem. “Kad visas līdz šim dāvātās grāmatas būs sareģistrētas, saliktas plauktos, varēs laiku veltīt arī pētniecībai, meklēšanai,” noteic Jānis Gabrāns.

Karīna Jurciņa

Latvijā

Mēs nebijām tikušies gadiem. Jānis pēc aktīvās politikas posma dzīvoja diezgan savrupi, dienas dalot ar meitu Madaru un sievu Baibu. Kad uzzināju traģisko vēsti par Jāņa bojāeju, sirdī iedzēla senas atmiņas kā dadža pogaļas, un es nodomāju: kādam ir jābūt izmisumam, lai izvēlētos nāvi, nevis iespējamu izeju no šķietamas bezizejas?... Jānis, kuru ieraudzīju atvadu brīdī, atbildi nesniedza. Jānis Straume, savulaik kaismīgs un principiāls politiķis, vienlaikus – mazliet sentimentāls, sevī vērsts vienpatis ar latvieša dvēseli.

Svarīgākais