Nebijušas pārmaiņas piedzīvo Cēsu pilsētas ģeogrāfiskais centrs
Ruckas muižas vēsture ir sena un gara – pirmo reizi tā vēstures dokumentos minēta 1577. gadā, kā daļa no Cēsu birģermeistara Sebastiana Detmera (citos avotos arī Ditmers un Detmans) īpašumā esošās zemes un tobrīd vēl nenes Ruckas vārdu. Savu nosaukumu tā ieguva tā sauktajos poļu laikos, kad 1584.gadā muiža nonāca poļa Rucka īpašumā un tieši viņa uzvārds, neskatoties uz daudzu īpašnieku maiņu un mēģinājumiem pārsaukt muižu savā vārdā, ir iesakņojies un palicis nemainīgs.
Muiža, kam vietējie gāja ar līkumu
Ruckas muižas saimnieki dažādos laikos ir bijuši sabiedriski aktīvi, kā arī ar lauksaimniecisku biznesa ķērienu. Muižas parkā notikušas lauksaimniecības izstādes, spēlēts teātris un notikušas citas aktivitātes, tomēr publiski pieejams pats kungu nams nav bijis nekad - nekad nav pilnvērtīgi izmantotas muižas plašās iespējas būt par vietu, kur kūsā sabiedriskā dzīve.
Tomēr, jāteic kā ir - ne muižas parks, ne pati muižas ēka pēdējos brīvvalsts laikos un arī ilgi pirms tam, nav bijusi populārākā vieta, kur pastaigāties un atpūsties no ikdienas dzīves straujā ritma, kur smelties iedvesmu labākai dzīvei. Lai gan muižas ēka atrodas ģeogrāfiskajā Cēsu pilsētas centrā, lielākoties tai vietējie ilgus gadus gāja ar līkumu. Iespējams, ka “vainīga” tuberkuloze, jo līdz pat 2005.gadam šeit atradās bērnu tuberkulozes slimnīca “Cēsis”. Līdz ar to sabiedrībā bija iesakņojies mīts par tādu kā “aizliegto” teritoriju.
Ruckā sākas jauni laiki
Līdz pat pagājušā gada rudenim Ruckas muižā darbojās mākslas rezidenču centrs, ko vadīja nodibinājums “Ruckas mākslas fonds”, bet pērn nomas tiesības ieguva biedrība “Live Latvija”. Cēsnieks Renārs Sproģis, kurš zināms kā Latvijas un Cēsu patriots, biedrības “Live Latvija” dibinātājs, un kura pieredzē ir muižas apsaimniekošana Kurzemē, pērnajā rudenī ieguva tiesības apsaimniekot Ruckas muižu, saskatot tajā iespēju veidot satikšanās vietu ikvienam, kam tuva Latvija - tās kultūra, tās tautsaimniecība, tās grāmatas un lauki.
Renāras Sproģis saka: “Man, kā šodienas sabiedrības daļai, kā dēlam, kā vīram, kā tēvam ir ļoti svarīga latviešu nācija, tās kultūra, tradīcijas un darba spars, tāpēc vēlos visu to saglabāt ne tikai kā aprakstus grāmatās un senās avīžu slejās, bet arī reālajā dzīvē. Ruckas muiža ir tikai viens no atbalsta punktiem, kurā ļoti vēlos sapludināt visu, kas saistās ar latvietību. Es gribu būt piemērs saviem bērniem, tāpēc esmu kopā ar komandu sācis atjaunot muižu, radot tajā dzīvību un radošo garu. Muiža nav tikai ēka -, tā ir vieta, kur smelties iedvesmu, radīt idejas, baudīt mākslu un kultūru, sasparoties jauniem darbiem un visā iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Gribu, lai katrs sajūtas šeit piederīgs un iederīgs.”
Durvis ir vaļā, bet darbi tikai sākušies
Vaicāts par nākotnes iecerēm, Renārs atklāj jau padarīto: “Es priecājos, ka vienlaikus spējam strādāt vairākos virzienos - mēs zinām, ka līdz muižas ēkas iekštelpu un fasādes atjaunošanas finišam paies daudz gadu, tāpēc visu darām vienlaicīgi - remontējam un būvējam, tostarp atjaunojam senās kāpnes un verandas griestus, iekārtojam telpas, lai tajās būtu mājīgi un varētu sajust muižas īpašo auru, no nulles radām latviešu rakstnieku darbu bibliotēku, organizējam pasākumus, kas domāti dažādām auditorijām, tai skaitā bērniem.” Par pasākumiem Ruckas muižā vairāk lasīt šeit.
Nākotnes plāni grandiozi, tai skaitā latviešu tradicionālās lauksaimniecības nozares integrēšana muižas ikdienā, viesmīlības pakalpojumi, kāzu pieturas, naktsmājas. Uz tikšanos Ruckas muižā!
