Vēsturnieks Alens Pols: "Vēsture mēdz atkārtoties"
"Esmu iemīlējis poļu tautu, tāpēc arī tik daudz rakstu par viņiem, pats nebūdams polis. Polija no visai nožēlojamas komunistiskas valsts izaugusi par stabilu demokrātiju, par vienu no Eiropas ekonomikas spožākajām zvaigznēm.
Kad 1989. gadā krita Berlīnes mūris, es atrados Polijā – tur vācu materiālus grāmatas par Katiņu pirmajam izdevumam. Staļina ļaundarības, ko viņš veicis pret poļu tautu, simbolizējas vienā vārdā – Katiņa. Tā ir vieta, kurā Staļina slepkavas nogalināja vairāk nekā 20 000 poļu tautas dēlu. Hitlera upuriem un viņu tuviniekiem kompensācijās ir izmaksāti miljardi, savukārt tiem, kurus pazudinājis Staļins, nav kompensēts nekas! Vācija ir uzņēmusies savu vainu par hitleriskā režīma noziegumiem, bet staļinisma upuri neko tādu nav sagaidījuši," teic Alens Pols, amerikāņu rakstnieks, kura grāmata Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs nupat pie mums iznākusi latviski.
13. aprīlis ir Katiņas upuru piemiņas diena, tālab piedāvājam interviju ar grāmatas autoru Alenu Polu.
– Ko darāt ikdienā, izņemot to, ka rakstāt grāmatas par Poliju?
– Kopā ar sievu dzīvoju Vašingtonā, esmu vairākus gadus strādājis ASV Kongresam, esmu runu rakstītājs vairākiem prezidenta kabineta locekļiem, daru arī daudz ko citu. Savu karjeru sāku kā žurnālists, strādāju Associated Press, iemācījos labi rakstīt, un tas man patika visvairāk. Man arī radās laiks rakstīt grāmatas, un šī nodarbe man šķita vislabākā, es patiešām to izbaudīju. Pirms vairāk nekā 20 gadiem sāku vākt materiālus pirmajai grāmatai par Katiņu. Nu ir bijuši vairāki izdevumi, esmu priecīgs, ka arī Latvijā mana grāmata iznākusi. Arī tagad rakstu grāmatu – patiesu stāstu par poļu pagrīdniekiem. Es gribu parādīt pasaulei, kas bija Staļins un kāda bija viņa radītā sistēma, jo daudzviet viņš vēl tiek glorificēts, šis uncle Joe. Tas tiešām ir izaicinājums. Esmu pavadījis ilgu laiku Krakovā, lai pētītu poļu pagrīdnieku vēsturi, un ceru, ka pabeigšu šo grāmatu šoruden. Tas ir romāns par to, kā poļu pagrīdnieki mēģināja iegūt no vāciešiem pierādījumus par Katiņas notikumiem.
– Kāpēc esat izvēlējies iedziļināties Polijas, sevišķi – Katiņas vēsturē?
– Manī patiešām nav ne lāses poļu asiņu. Arī mana sieva nav poliete. Bet mani ieinteresēja Polijas vēsture. Zināt, es vienmēr ar apbrīnu esmu uzlūkojis poļu tautu, kas vienmēr cīnījusies par savu brīvību. Pērn Polijas konsulātā ASV lasīju lekciju, un kāda poļu sieviete man izbrīnījusies teica: kā tad tā, Pola kungs, jūsos nav ne piliena poļu asiņu, bet jūs esat uzrakstījis tādu grāmatu! Es atbildēju: jā, taisnība, bet man drusku tika pārlietas asinis. Rīgā nebūšu ilgi, taču ceru, ka arī šeit man tiks mazliet pārlietas asinis.
– Un tā jūsu grāmata par Katiņu kļuva Polijā par bestselleru.
– Grāmata izdota arī Čehijā, Ungārijā. Nākamgad to izdos Rumānijā, kā arī Ķīnā – tur lielāks tirgus. Bet iemesls, kāpēc rakstu par Poliju, protams, ir dziļāks. Esmu daudzus gadus pētījis vēsturiskus dokumentus, taču vēlos cilvēciskot vēstures tematiku. Vēsture nav tikai statistika, un tikai ar to vien nevar uzrakstīt labu grāmatu. Es aplūkoju Staļina noziegumu plašākā kontekstā: viņa mērķis bija likvidēt ne tikai Polijas inteliģenci, bet poļu tautu vispār: desmitiem tūkstošu poļu tika izsūtīti uz Kazahstānu, Sibīriju. Es lasīju izsūtīto poļu vēstules, to poļu virsnieku vēstules, kuri bija ieslodzīti Staļina nometnēs un pēc tam nošauti. Un man tagad kauns atzīt, ka labi izglītoti amerikāņi, daudzi Amerikas līderi neko nezina par šiem notikumiem.
– Kāds iemesls tādai dīvainai neziņai? Izglītības trūkums?
– Tam ir sarežģīts skaidrojums. Liela daļa Amerikas nācijas ir izolēta. To vairāk interesē, kas notiek ar prezidentu, mazāk tas, kas notiek pasaulē. Ilgus gadus daudzi fakti par Katiņu un to, kas kara laikā un pēc kara notika Austrumeiropā, tika slēpti.
– Ir taču lieliskā Andžeja Vajdas filma Katiņa, kas tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas Oskara balvai.
– Vai kāds to ir redzējis Amerikā? Ļoti nedaudzi. Vienīgais izplatīšanas veids bija DVD. Bet Vajda ir brīnišķīgs režisors. Un šī filma, patiesību sakot, nav domāta vidusmēra cilvēkiem, turklāt tā ir ļoti poliska, tā ir kā skats no iekšienes.
– Jāņem vērā arī tas, ka ASV valdība no 1943. līdz 1945. gadam visādi pūlējās nepieļaut, lai pasaule uzzinātu par staļiniskās PSRS noziegumiem Katiņā.
– Diemžēl ASV valdība tā rīkojās līdz pat 1953. gadam. ASV valdība diezgan lētticīgi padevās padomju propagandai un diezgan maz runāja par staļinisko teroru. Tāpēc mans nolūks bija parādīt amerikāņiem, kas notika 1940. gadā Katiņā un kas vispār notika Austrumeiropā. Kad sāku pētīt Katiņas notikumus, izrādījās, ka pierādījumi atrodas gluži blakus – Kongresa bibliotēkā. Kongress bija veicis pamatīgu Katiņas notikumu izpēti: tas bija nozīmīgs pētījums, kas apkopots septiņos sējumos. Lasot šos dokumentus, mani mocīja doma: ko jaunu gan es varu izstāstīt par šo notikumu, par kuru tik daudz jau ir pateikts? Un tad, kādā gurdenā sestdienā sēžot Kongresa bibliotēkā, pār mani nāca apskaidrība. Es apstājos kāda sējuma nodaļā, kur bija stāstīts par saraksti starp tiem, kas bija ieslodzīti Staļina nometnēs un kam bija lemts drīz iet bojā, un viņu ģimenes locekļiem. Kāda īsa vēstule sāpīgi skāra manu sirdi. Šo vēstuli rakstīja maza meitene: "Mīļais tēti, nav neviena, kas mums palasītu pasaciņu pirms gulētiešanas. Veso tagad lasa pats, kaut arī viņam labāk patīk šķirstīt atlantu." Vienkārša vēstule, ko raksta 11 gadus veca meitene, kurai ir 8 gadus vecs brālītis. Un es domāju: kāpēc Veso katru vakaru pēta atlantu? Sapratu, ka viņš mēģina atrast vietu, kur atrodas viņa tēvs, kurš nekad vairs neatgriezīsies un neapskaus savu puisīti. Un tieši šī bija atbilde uz jautājumu: par ko un kā rakstīt? Man vajadzēja izstāstīt šo Katiņas stāstu, piešķirot tam cilvēcisko dimensiju. No otras puses – man vajadzēja izstāstīt par šo notikumu tajā vēsturiskajā kontekstā, kādā tas patiešām notika, jo tas arī vēl nebija paveikts. Tas bija kas vairāk par 22 000 poļu virsnieku un inteliģences pārstāvju nogalināšanu, tas bija stāsts arī par desmitiem tūkstošu poļu ģimeņu deportēšanu uz Sibīriju. Bet mana grāmata nav par statistiku, mana grāmata ir par dzīvu miesu un asinīm. Iespējams, ka manu interesi par Katiņas traģēdiju pastiprināja nelaime, kas notika mūsu ģimenē: kad manam brālim bija 39 gadi, viņš pēkšņi nomira ar perikardītu – slimību, kas mūsdienās nav dzīvībai bīstama. Tā bija pāragra un bezjēdzīga nāve. Tikpat bezjēdzīgi un nežēlīgi Katiņas mežā bojā gāja tūkstošiem poļu, no kuriem daudzi bija jauni cilvēki.
– Ir izjūta, ka šī grāmata nav tikai par Poliju vien.
– Simboliski tā ir grāmata arī par Latviju, par citām Baltijas valstīm, par visiem tiem cilvēkiem, kuri cieta no Staļina režīma. Latviešiem arī bija sava Katiņa – mēs to pazīstam ar vārdu Litene. Arī latvieši tika deportēti gan 1941., gan 1949. gadā. Es zinu šos stāstus, un man nav šaubu, ka tie ir tikpat sirdi skaroši kā Katiņas stāsts. Es iepazīšos ar Rīgu, un, iespējams, manī radīsies kāds stāsts par Latviju. Esmu pārliecināts, ka atmiņas par tiem tālajiem gadiem joprojām ir svaigas.
– Pērn 10. aprīlī, lidojot uz piemiņas brīdi Katiņā, aviokatastrofā gāja bojā 96 Polijas pilsoņi – valsts prezidents, citas amatpersonas, inteliģences pārstāvji. Vai nesaskatāt simboliku šajā traģiskajā notikumā?
– Dažas dienas pirms šā briesmīgā notikuma Polijas premjerministrs Tuska kungs apmeklēja Katiņu, lai tiktos ar Krievijas premjerministru Putinu. Es toreiz biju vienīgais amerikānis šajā Polijas valdības delegācijā. Man šķita, ka tas ir ļoti nozīmīgs mirklis, kad paveras durvis un kad varētu normalizēties Polijas un Krievijas attiecības. Piektdien, 9. aprīlī, es atgriezos Varšavā un satiku kādu savu draugu, kurš organizēja Smoļenskas pasākumus 10. aprīlī. Viņš mani aicināja pievienoties arī tai delegācijai, kas dodas uz Smoļensku 10. aprīlī. Taču man jau bija nopirkta biļete mājupceļam tieši 10. aprīlī, un es atteicos no šīs iespējas. Nākamajā dienā mans draugs kopā ar pārējiem 95 lidmašīnas pasažieriem gāja bojā Smoļenskā. Mēs katrs varējām būt šajā katastrofā. Bet mēs nedrīkstam aizmirst 1940. gada slepkavības Katiņā. 1940. gada notikumi nav kaut kas tāds, kas būtu jāatceras tikai nogalināto cilvēku ģimenēm. Arī mums, kas dzīvo Rietumos, ir jāzina un jāatceras šis notikums, jo mēs nedrīkstam vieglprātīgi uzskatīt, ka vēsture nekad neatkārtojas.