Eiropas Savienības valstīs veikta pētījuma dati liecina, ka Latvijā no visiem iedzīvotājiem ar hroniskām saslimšanām 33 procenti ir pacienti ar muskuloskeletārās sistēmas slimībām – osteoartrītu, spondilozi, osteoporozi un citām. No šiem pacientiem vairāk nekā piektdaļai jau ir invaliditāte.
P. Stradiņa slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja profesore Daina Andersone norāda, ka Latvijā diemžēl nav ne tikai šo pacientu uzskaites, bet arī stratēģijas, ko darīt. «Eiropā lielu uzmanību pievērš šo slimību diagnostikai laikus un mūsdienām atbilstošai ārstēšanai, jo tikai tā var samazināt valstu pieaugošos tēriņus invaliditātes pabalstiem un saglabāt cilvēkus darbspējīgus,» uzsver D. Andersone.
Pie muskuloskeletārās sistēmas slimībām tiek pieskaitītas tādas saslimšanas, kur iekaisuma process skar skeletu vai muskuļus – šo slimību saraksts ir visai garš, ap 200 dažādu. Tām ir hroniska gaita, un, ilgstoši neārstēts, cilvēks kļūst par invalīdu. «Ja automašīnai noņem riteņus, bet atstāj labi darbojošos motoru un labu iekšbūvi, tā varbūt arī vēl ir mašīna, bet ar vienu lielu mīnusu – nespēju kustēties uz priekšu,» tā tēlaini muskuloskeletārās sistēmas slimības raksturo D. Andersone. Saskaņā ar ES veiktu pētījumu Latvijā 33 procenti no hroniskajiem slimniekiem sirgst ar kādu no šīm slimībām. Arī citās Eiropas valstīs dati ir līdzīgi – skeleta, muskuļu un locītavu slimības ir vienas no četrām ilgstoši ārstējamām. D. Andersone norāda, ka mazāk nekā pusei pacientu saglabājas darbspējas – pēc ES datiem, 22 procentiem pacientu ir invaliditāte, bet pēc Latvijas institūciju uzskaites – 2009. gadā muskuloskeletārās sistēmas slimības bija otrajā vietā to slimību grupā, kas visbiežāk izraisa invaliditāti. Pirmajā vietā ir ļaundabīgi audzēji.
Lai šo pacientu atgriešanos darba tirgū padarītu pēc iespējas ātrāku, būtiska nozīme ir līdzekļu atvēlēšanai agrīnai slimību diagnostikai un ārstēšanai, norāda Latvijas Reimatologu asociācija. Jo ātrāk slimība tiek atklāta, jo lielāka iespēja pacientam izvairīties no invaliditātes. Jaunākās un efektīvākās inovācijas pacientiem ar šīm slimībām ir pilnīgi jauna medikamentu grupa – bioloģiskie medikamenti, kas samazina slimību paasinājumus un neļauj veidoties locītavu deformācijām (daktere D. Andersone iepazīstina ar attēliem, kuros redzamas pacientu locītavu deformācijas – tās novērojamas arī gados jauniem pacientiem).
D. Andersone ir kategoriski noskaņota: Latvijā veselības politika piever acis uz šiem pacientiem, pat reģistra nav, nerunājot par tālejošāku stratēģiju, kas noteiktu mērķus, kas valstij būtu jādara šo pacientu labā. Turklāt reimatologi uzskata, ka nepiedodami maz līdzekļu tiek atvēlēts jaunākajiem – bioloģiskajiem – medikamentiem, kurus lieto, ja standarta terapija nav efektīva. Ar zālēm tiek nodrošināti tikai 69 pacienti no vairākiem tūkstošiem. Gan Igaunijas, gan Lietuvas pārstāvji, kuri aizvadītās nedēļas nogalē bija ieradušies uz konferenci Rīgā, atzina, ka tas ir ievērojami mazāk nekā viņu valstīs. Gadā Igaunijā šiem medikamentiem tiek atvēlēti 4,5 miljoni eiro, Lietuvā – 6 miljoni, bet Latvijā – 3 miljoni eiro.
Ņemot vērā ES un tuvīno kaimiņu – lietuviešu – pieredzi, Latvijas reimatologi nolēmuši arī Latvijā izvērst Eiropas koalīcijas Fit for work pasākumus. Kā Neatkarīgajai paskaidro D. Andersone, tā ir sabiedriska kustība, kas veicina politiskās gribas un likuma izmaiņas pacientu interesēs. «Tas, ko mēs vēlamies pierādīt, ir neapgāžams secinājums, ka investīcijas savlaicīgā slimību diagnostikā un atbilstošā terapijā ir iespēja būtiski samazināt invaliditāti un darba zudumu, tas ļautu mūsu pacientiem atgriezties normālā dzīvē,» saka D. ndersone. Mediķi plānojuši vērsties gan pie Valsts prezidenta, gan premjera. Viņi arī norāda, ka sabiedrības veselības pamatnostādņu projektā par šo pacientu grupu nav ne vārda. Uz Veselības ministrijas speciālistu argumentu, ka «tās nav slimību pamatnostādnes», reimatologi saka: projektā ir gan infekciju slimības, gan diabēts, sirds asinsvadu un onkoloģiskās saslimšanas minētas, tāpat psihiskā veselība. «Ar jauno kustību vēlamies mainīt politiķu, amatpersonu attieksmi,» tā D. Andersone.
***
VIEDOKLIS
Daiga BEHMANE, Veselības ekonomikas centra direktore:
– Vēlos kliedēt mītu, ka veselības aprūpē var pārdalīt naudu. Tās ir daudz par maz. Ir skaidrs, jo vairāk iegulda veselības aprūpē, jo cilvēki ilgāk dzīvo. Ja pajautāsiet zviedriem, kāpēc viņi vidēji dzīvo desmit gadu ilgāk nekā Latvijā, viņi atbildēs: izdevumi veselības aprūpei ir desmit reižu lielāki. Runājot par reimatoloģiju, vēlos teikt, ka ir daudz kas izdarīts. Ir vadlīnijas par bioloģiskajiem medikamentiem – jānodrošina tiem pacientiem, kuriem tiešām vajadzīgs. Šīs zāles ienākušas pirms pieciem gadiem, vēl nav skaidras atbildes par to efektivitāti. Esam sākuši tās finansēt, bet, piekrītu, atpaliekam no citām valstīm. Mēs strādājam pie hronisku pacientu menedžmenta shēmām, kas ļaus efektīvi izmantot pieejamo finansējumu. Vēl, domāju, veselības aprūpes nozarēm jābeidz kašķēties savā starpā un salīdzināt, cik kuram naudas iedalīts.
***
KAS IZRAISA INVALIDITĀTI LATVIJĀ
Kopējais invaliditāti izraisošo slimību profils Latvijā
1. Ļaundabīgie audzēji 40%
2. Muskuloskeletārās slimības 28%
3. Psihiskas saslimšanas un ievainojumi 21%
4. Citi 11%
Avots: prof. D. Andersone