Pēc uzbrukuma Okupācijas muzejam paātrinās visaptveroša videonovērošanas tīkla izveidi visā Latvijā

Pēc uzbrukuma Okupācijas muzejam plānots paātrināt visaptveroša videonovērošanas tīkla izveidi visā Latvijā. Bet, lai to izdarītu, vispirms paredzēts apzināt, kas būtu izmantojams no šobrīd jau dažādu struktūru uzstādītā un kas nē. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis to uzdevis paveikt mēneša laikā, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “De facto”.

Uzbrukums Okupācijas muzejam notika naktī uz 28. februāri. Caur logu muzejā iemeta degmaisījumu, un tas uzliesmoja. Mazāki uzbrukumi bijuši arī iepriekš, un pēc tiem muzeja apkaimē pastiprināja videonovērošanu.

Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība (28.02.2024): “Ir apzināti riski, mēs zinām, kādā jomā mēs strādājam, un mēs zinām, kādu stāstu mēs stāstām. Un mēs esam jau informējuši iepriekš par incidentiem komunikācijā, arī fiziskiem, tas ir tas, ko mēs esam apzinājušies, darot savu darbu.”

Pēc visa spriežot, uzbrukums bijis rūpīgi plānots. Uzbrucēja seju aizklāja maska, pārdomāti atkāpšanās ceļi. Neraugoties uz to, nepilnu divu dienu laikā visus trīs noziedzniekus - vienu no Jelgavas, divus no Olaines - aizturēja un aizvadītajās brīvdienās apcietināja. Savu lomu operatīvajā nozieguma atklāšanā nospēlēja arī uzstādītās videokameras.

“Kamerām bija kopumā, Rīgā arī nozīme. Jo Valsts policija izmantoja kameras ne tikai pie Okupācijas muzeja, bet arī citur, lai [izsekotu] tos ceļus, un atkāpšanās ceļus, ko izmantoja uzbrucēji. Tā ka nozīme ir,” raidījumam saka iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV).

Rīgā šobrīd vienotā videonovērošanas tīklā iekļautas 310 kameras. Tām ir paaugstināti drošības standarti, kas ļauj tās vienlaikus lietot arī Valsts policijai. Drošo sistēmu tuvākajos gados plānots papildināt ar vēl vairākiem simtiem kameru. “Videokameras uzstādītas tādās vietās, kur vislielākā pilsētnieku un viesu koncentrācija, attiecīgi ir jutīgās vietās, kur pastāvīgi policijas darbinieku klātbūtne nav lietderīga, bet viņiem jāuzrauga dažādas piemiņas vietas, atceres vietas, jebkura sensitīva vieta,” saka RPP Operatīvās vadības un drošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Jevgeņijs Platais. Tikai daļa kameru ļauj automatizēti strādāt ar iegūtajiem datiem un atlasīt tos, bet līdz īsti viedajai videonovērošanai vēl daudz darba. “Analītika mums ir pieejama, piemēram, var iestatīt datus par kādu personu, un attiecīgas programmatūras nodrošina, izsecina, kur kādās kamerās parādās, vai, piemēram, automašīnas numurs, arī to var izdarīt. Uz to mēs tiecamies, un ar katru gadu attiecīgi mēs ceram uzlabot šo tehnoloģiju,” saka Platais.

Rīgā daudz kameru ir satiksmes vadības centram, bet tās neatbilst drošības standartiem, lai lietotu vienā tīklā ar pārējām. Tās tiks mainītas pakāpeniski - visu nomainīt būtu dārgi un sarežģīti.

Pirms vairākiem gadiem, kad Eiropai pāri gāja terorisma vilnis, daudzas valstis pārskatīja arī savus videonovērošanas risinājumus. Saskaņā ar valdības rīcības plānu Latvijā atsevišķus vienotos videonovērošanas risinājumus paredzēts ieviest līdz 2026. gadam. Taču tik ilgi gaidīt nevar. Uzbrukumu Okupācijas muzejam amatpersonas jau novērtējušas kopsakarā ar hibrīdkara apstākļiem un kā apdraudējumu nacionālajai drošībai.

Tomēr dažādas institūcijas turpina uzstādīt videonovērošanas sistēmas katra pēc saviem ieskatiem, un kopainas nav. “Es esmu uzdevis vērtēt un atnest konkrētus ciparus (..) Tas, manuprāt, nav nekāds noslēpums, un līdz ar to arī skaidrs, ka es būtu pēc iespējas gandarīts, ja tas būtu pēc iespējas vairāk, ka mēs to varētu izdarīt, savietojot viņas, un šajā gadījumā tiešām runājot par mākslīgo intelektu, lai atvieglotu mūsu dienesta darbu,” saka Kozlovskis. Situāciju uzdots apzināt līdz aprīļa vidum, lai saprastu, kā to risināt un cik tas maksātu.

Piemēram, pašvaldībās uzstādītās kameras bieži vien to izcelsmes valsts vai citu iemeslu dēļ nevar saslēgt kopā ar Valsts policijas tīklu. Šādu kameru ieraksti policijai ir iegūstami un lietojami, tomēr nozieguma atklāšanai vajadzīgs vairāk laika un resursu.

“Nav jau tā, ka mums nav tā pārklājuma. Mums jau tās videokameras daudz kur ir, arī uz tiem pašiem ceļiem ir tādas un šitādas. Vienkārši šobrīd atšķirība ir tā, ka mums ir jāiet un manuāli - pie vieniem, pie otriem, vajag mums no dzelzceļa pārbrauktuves, mēs ejam pie “Latvijas dzelzceļa”, prasām, izgūstam, liekam savā attiecīgi sistēmā, kur tad arī analītiskais rīks strādā. Un tā mēs zaudējam laiku,” norāda Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks.

Par ieplānoto risinājumu ieceri viņš uzsver: “Te ir ideja tā, ka tas ir elektroniski - šīs kameras vienkārši sūta tehniski šos datus nosacīti uz kustību, uz to trīs mēnešu periodu tajā serverī, attiecīgi iet un notiek šis noziegums, vai kas tad, mēs vienkārši zinām - tajā laikā vietām mēs iegūstam tos datus, un mums ir ar ko strādāt daudz ātrāk.”

Būtisku pavērsienu - vismaz numurzīmju atpazīšanā un spējā sekot noteiktam transportlīdzeklim reālā laikā - dos sadarbībā ar "Latvijas valsts ceļiem" uzsāktais projekts. Uz Latvijas šosejām jau uzliktas 60 kameras, vēl 34 būs drīzumā. Policijā cer, ka līdz gada beigām jaunā sistēma arī sāks strādāt.

“Sadarbība ar “Latvijas valsts ceļiem” mēs pārņemam programmatūru, savukārt paši liekam kameras. Šajā atjaunošanas un noturības mehānisma [finansējuma ietvaros] mēs iegādāsimies ap 700 000 vērtībā vēl papildu kameras. Tas būs domāts, lai varētu tieši viena no lietām, kas ir - slēpšanās un mukšana no transportlīdzekļa numuru atpazīšanas un tādā sistēmā vienotās saslēgt. Un tālāk skatīsimies arī nākamo soli, proti, jau personu iespējamo biometrisko datu apstrādi, kas ir aktuāli,” saka iekšlietu ministrs. Iesākto projektu jāpabeidz līdz 2025. gada vidum.

Pirmais mēģinājums iepirkt videonovērošanas sistēmas bija pirms trim gadiem, kad iekšlietu ministrs bija Sandis Ģirģens. Taču tas beidzās ar skandālu par uzvarētāja iespējamo saikni ar ministra biroju, savukārt Iekšējais drošības birojs sāka kriminālprocesu par iepirkuma procesa virzīšanu viena pretendenta interesēs. Lieta šobrīd ir iztiesāšanas stadijā.

Iekšlietu ministrs plāno, ka pašvaldībām, kas, taupot naudu, aizvien vēl mēdz iepirkt neuzticamās valstīs ražotas iekārtas, ko nevar saslēgt vienā tīklā, varētu noteikt vienotu standartu šādu iekārtu iegādei.

“Kas ir šobrīd svarīgi - mēs šobrīd būvējam skeletu, kuru gribam apaudzēt muskuļiem, to mēs arī izdarīsim. Skelets jau praktiski veidojas, nav svarīgi - simt, piecsimt vai divsimt kameru,” saka Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks.