Uz jautājumu, kādas ir galvenās īpašības, kas padara sportistu veiksmīgu, katram būs sava atbilde. Manuprāt, panākumus par 10% nosaka talants un par 90% – smags darbs, disciplīna, gribasspēks, mērķtiecība un mīlestība pret to, ko darām, – kā jebkurā citā jomā. Protams, teju jebkurā nozarē liela nozīme ir arī komandai, taču tieši sportā komanda ir īpaši svarīga. Turklāt ne tikai cilvēki, ar kuriem tiecies sporta laukumā vai ģērbtuvēs, bet komanda visplašākajā izpratnē.
Parasti par saviem sporta mērķiem skaļi nerunāju. Katram sportistam tie ir citādi - piedalīties, pārspēt pašam sevi, iegūt visaugstākos rezultātus. Man, protams, ir mērķi, kurus reizēm sasniedzu, bet reizēm arī nē. Esmu no tiem sportistiem, kam parasti neveiksmes palīdz vēl labāk sagatavoties nākamajām sacensībām - izvērtēt, kas bija nepareizi, un darīt citādi, bet jebkurā gadījumā strādāt vēl vairāk. Ja piedzīvoju neveiksmi - tātad man ir dota vēl viena iespēja. Mani motivē arī tas, ka sports no hobija ir pārvērties par darbu, kuru mīlu. Pat nezinu, ko darīšu pēc karjeras noslēgšanas. Taču pazīstu arī lielas neveiksmes rūgtumu, kas ir ļāvis novērtēt manas mazās komandas nozīmi - ģimenes, trenera un fizioterapeites atbalstu, kuri zina, kā ar mani runāt, ko pateikt vai neteikt, - viena pati es sportā, visticamāk, nebūtu atgriezusies.
Pamatīga neveiksme izrādījās bronzas medaļa šķēpmešanā Tokijas paraolimpiskajās spēlēs 2020. gadā, uz kurām devos ar nesatricināmu pārliecību, ka cīņā par zeltu man konkurentu nav. Tā bija mana lielākā kļūda. Kaut arī atgriezos ar medaļu, pārvedu mājās arī nepadarīta darba sajūtu. Mans mērķis bija Latvijas himna Tokijā un karogs augstākajā mastā, bet tā nenotika. Un tad gan gribēju visu mest pie malas. Vairāk nekā gadu netrenējos, un varu tikai pateikties savam vīram, kurš izturēja manu čīkstēšanu un mudināja atsākt sportot. Taču šo notikumu uzskatu par lielisku mācību.
Atbalstam un pamudinājumam manā sporta dzīvē vienmēr ir bijusi liela nozīme. Pēc tam, kad 2012. gadā paliku ratiņkrēslā, dzīvoju Vācijā un spēlēju ratiņbasketbolu. Man piedāvāja aizbraukt atvaļinājumā uz Lionu un paskatīties pasaules čempionātu paravieglatlētikā. Redzēju šo cilvēku entuziasmu, to, ka viņi turpina dzīvot neatkarīgi no notikušā - ar fiziskiem un redzes traucējumiem, un ar sporta palīdzību ir pārvērtuši savu dzīvi par labāku versiju: sports ļauj ceļot, satikt sev līdzīgos un saprast, ka nav nemaz tik slikti, kā pašam reizēm šķiet. Man kā basketbolistei bija spēcīgas rokas, un trenere Ināra Aperāne mani četras dienas vilināja uz stadionu, lai izmēģinu šķēpu. Lai viņa beigtu mani tirdīt, piekritu aiziet uz iesildīšanos. Viņa iespieda man šķēpu rokā un teica - met. Ne es zināju, kā šķēpu turēt, ne kā mest - droši vien nebija pat 10 metri, bet trenere saskatīja manī talantu. Tā tas palika, līdz 2014. gada sākumā man piezvanīja no Latvijas Paralimpiskās komitejas un paziņoja, ka esmu pieteikta sacensībām. Neuztvēru to nopietni - vienīgi kā jaunu piedzīvojumu. Mūsu izcilais parasportists Aigars Apinis savā šķūnī atrada parūsējušu metamo beņķi, ko pa jokam palūdzu nokrāsot rozā krāsā. Rozā beņķis joprojām ir mana firmas zīme. Protams, sākumā nekas labs nesanāca, bet galvenais bija iziet sacensību medicīnisko klasifikāciju. Tomēr mans pirmais oficiālais rezultāts bija pietiekams un progress - gana straujš, lai jau vasaras beigās dotos uz Eiropas čempionātu. Milzīgs paldies kādam pensionētam vācu trenerim, kurš neļāva man padoties pēc pirmajām neveiksmēm. Ar laiku nāca panākumi šķēpmešanā, sāku trenēties arī diska mešanā un lodes grūšanā. Tomēr par apmaksātu profesiju man sports kļuva vien 2017. gadā, kad varēju uzrādīt visaugstākos rezultātus.
Protams, finansiālā situācija parasportā nav koša, kaut arī esmu ļoti pateicīga par jebkuru valsts atbalstu, arī nelielu. Ja kādam šķiet, ka par augstākā kaluma olimpiskajām medaļām saņemtās prēmijas ir lielas, ir vērts tās izdalīt uz četriem gadiem. Skaidrs, ka ar to vien nepietiek, un sportistam ir vajadzīgi atbalstītāji. Arī tā ir būtiska daļa no komandas. Sporta ekipējums ir ļoti dārgs - šķēps vien maksā ap 1000 eiro, un, kaut arī tā nav vienreizējas lietošanas prece, šķēpi lūst. Ir jāapmaksā ceļa izdevumi, lai nokļūtu treniņos un sacensībās, galu galā arī ikdienas dzīve prasa savu: sportistam tāpat kā jebkuram citam cilvēkam ir jāēd un jāmaksā rēķini, jāuzkrāj kaut kas vecumdienām. Nevar noliegt, ka parasportā sponsoru atsaucība nebūt nav tik liela kā parastajā sportā. Diemžēl joprojām saskaramies ar neizpratni un aizspriedumiem lielā daļā sabiedrības, kas uzskata, ka mēs jau neesam īsti sportisti un mums sports ir tikai tāda izprieca. Šādu uzskatu paudējus es labprāt uzaicinātu uz kādu no saviem treniņiem un ar interesi pavērotu, cik daudz no manas treniņu programmas viņi spētu izpildīt. Varbūt vienam otram
mainīt savus aizspriedumus palīdzētu fakts, ka Latvijas olimpieši un profesionāli sportisti vienmēr ir uztvēruši mūs par līdzvērtīgiem kolēģiem un nekad nav šķirojuši sportistus “īstākos” un “mazāk īstos”. Jo viņi zina, cik daudz darba mēs visi ieguldām, un tas, ka viens iet pats savām kājām, bet otrs pārvietojas ratiņkrēslā, ir tikai tehniska atšķirība. Arī paraolimpieši cīnās un nes Latvijas vārdu pasaulē! Un arī šādā sportistu kopības sajūtā ir komandas gars. Es ļoti priecājos, ka vieni no maniem atbalstītājiem “Narvesen” aktualizē vides pieejamības un iekļaušanas jautājumus un uzdrīkstas par to runāt. Tikai runājot, skaidrojot un rādot mēs varam mainīt lietas uz labu un iedrošināt arī citus uzdrīkstēties atbalstīt parasportu. Priecājos par katru, kurš iesaistās ikgadējās Parasporta dienās, atnāk pie mums, aprunājas, cenšas saprast. Jo galu galā arī Latvijas līdzjutēji ir mūsu komanda. Bez jums sportistu dzīve būtu daudz pelēcīgāka.