"Bija ļoti grūti atgriezties ikdienā." Kristīne Garklāva nāk klajā ar pārsteidzošām atklāsmēm

Jaunais raidījums “Ārpus zonas: Polārais loks” ir stāsts par būšanu ārpus zonas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Podkāstā “Pats krējumiņš” raidījuma vadītāja Kristīne Garklāva pastāsta, kā ir atgriezties zonā pēc gandrīz sešām pilnām dienām ārpus tās.

Kristīne gan uzreiz norāda, ka pilnā atbilde par to, kā ir būt ārpus zonas, būs jāmeklē raidījumā, taču neslēpj, ka tā ir neparasta pieredze. Karaļa taka slavenību ekspedīcijai izvēlēta apzināti tieši šī iemesla dēļ, proti, tur fiziski nav zonas, kas ļauj nonākt tuvāk ārpus zonām pašam sevī.

“Tā satraucošā sajūta, tālumā ieraugot [sakaru] torni, kas liecina, ka drīz tā zona būs. Tad ir interesanti paskatīties, kādas pārdomas mums katram raisās. Zonu kaut kādā mērā diemžēl nosaka mobilie telefoni, kas ļauj uzzināt, kas notiek tev apkārt, kas noticis pasaulē, kamēr tu biji ārpus zonas un sazemējies ar savu ārpus zonu,” stāsta raidījuma vadītāja.

Viņa turpina: “Man bija tā, ka es īsti negribēju slēgt iekšā telefonu. Patiesībā tas ir ļoti biedējoši, jo tu nezini, kas ir noticis pa tām četrām piecām dienām. Pasaule var absolūti mainīties, jo mēs esam nacionālajā dabas parkā, kur pavisam reti satiekam kādu cilvēku. Tas arī viss.”

Kad ekspedīcija beigusies un esi atgriezies mājās, notiek jauns adaptācijas process, proti, nepieciešams brīdis, lai attaptos, atklāj Kristīne. “Visa lavīna ar notikumiem, kas bija notikuši šajās dienās, sajūtu līmenī atnāca tikai pēc tam. Bija ļoti grūti atgriezties ikdienā. Tas ir pārdomu laiks, jo tu esi izvērtējis kādas prioritātes, esi satraucies par to, kas tieši tur konkrētajā brīdī bija svarīgs. Līdz ar to pārdomas, kas nāk, atgriežoties zonā, ir ļoti svētīgas.”

Šāda pieredze liek citādi paskatīties un arī novērtēt to, kas ikdienā mums ir dots. Kristīne šajā sakarā salīdzina divu veidu atvaļinājumus, kad, piemēram, aizbraucot uz kādām siltākām zemēm, negribas braukt mājās uz pelēko Latviju, bet gan esi domās par to, cik forši būtu dzīvot Spānijā, diendienā ēst jūras veltes, peldēties okeānā un strādāt vietējā kafejnīcā.

Savukārt, kad esi bijis prom no visiem un tev piederējis tikai tas, kas tajās dienās bija ar tevi, sajūtas ir pavisam citas. “Šeit bija citādāk, jo pabijām tur, kur mums bija stipri ierobežotas iespējas. Mums vakarā nebija rokās kokteiļglāzes pie baseina. Kad pēc tam esi lidostā, kur pieejams cita veida ēdiens, kas nav aplejams… (..) Kaspars Breidaks lidostā nopirka banānu, kuru deva mums visiem. Tad tu saproti, ka pietiek piecas sešas dienas būt kaut kur savvaļā un banāns tev kļūst par karali,” norāda Kristīne.