Bojāgājušā karavīra māte meklē taisnību
"Drēbes, kurās Normundu izvilka no ūdens, es aiznesu uz ķīmisko tīrītavu un tagad glabāju mājās uz sekcijas. Kad ieeju istabā, jūtu, kā smaržo pēc viņa sviedriem, pēc izmisuma. Tajos brīžos aizdomājos par to brīdi, kad cilvēks saprot, ka nespēs izbēgt no nāves," skumji saka bojā gājušā Nacionālo Bruņoto spēku karavīra Normunda Stradiņa māte Velda Poriete.
Pirms trim gadiem Normunds un viņa draugs, karavīrs Mārtiņš Arājs, piedalījās izpletņlēkšanas treniņā. Vēja brāzmas vīriešus iepūta Daugavā, no kuras izkļūt karavīri nespēja.
Atvadu dāvana – skuju koki
Velda joprojām pārdzīvo. Pārdzīvo tik stipri, ka ik dienu dodas uz Pleskodāles kapiem, lai parunātos ar dēlu. "Man nepatīk, ka apkārt ir cilvēki, tāpēc bieži turp eju vakaros un naktīs. Nē, es vairs neraudu un neplēšu matus. Pirms trim gadiem gan asaras lija litriem! Sajūta bija tāda, it kā es sēžu uz elektriskā krēsla un mani dedzina, bet elektrība nav līdz galam uzgriezta. Kad izraudājos, agrāk palika vieglāk. Tagad, kad paraudu, sāp galva," stāsta Velda.
Viņai ar Normundu vienmēr bijušas sirsnīgas, dziļas attiecības. Viņš māti iepriecinājis ar dažādām dāvanām pat brīžos, kad rocība nav bijusi liela un teorētiski pietiktu ar buču un ziedu pušķi. Tagad šīs dāvanas nemitīgi atgādina par dēlu. Istabu apgaismo Normunda dāvinātā lustra. Ap māju visi kociņi, visi krūmiņi ir Normunda stādīti. Dienu pirms liktenīgā lēciena, Mātes dienā, viņš uzdāvināja divus skuju kokus.
"Māte jau laikam jūt to liktenīgo brīdi. Atceros, ka biju kā apdullusi, kā narkotikas saēdusies. Izgāju dārzā, un pēkšņi sacēlās briesmīgas brāzmas, tādas, ka cilvēks ārā nemaz nevar būt. Iegāju iekšā un redzu – ārā snieg! Mums dārzā bija ieva, un visi ziedi tajā brīdī nobira," dienu, kurā Normunds gāja bojā, atceras Velda.
Viņa labprāt nomierinātos, taču nespēj no sevis izdzēst jautājumus, par ko dēls pirms nāves domājis, ko jutis? Arī pati Velda bērnībā slīkusi. Viņa atceras, kā spērusies ar kājām pa upes dibenu, līdz viņu no ūdens izvilcis kāds vīrietis. Duļķainā garša mutē Veldai ļoti pazīstama.
Normunds negribēja lēkt
"Zināt, man neviens netic, bet es ar Normundu sazinos. Vienreiz pēc bērēm sēdēju virtuvē, dzēru kafiju. Te pēkšņi dzirdu, kā Normunds saka – čau! Nevaru pat aprakstīt tās sajūtas, it kā pa sapņiem. Jautāju, kā viņam iet? Un zināt, ko Normunds atbildēja? Ja es zinātu, ka tāda ir nāve, nebūtu baidījies..." nedaudz kautrīgi saka Velda. Viņa pārdzīvo, ka apkārtējie viņu uzskatīs par jukušu, taču ticiet, ar Veldu viss ir kārtībā. Viņa sākusi lasīt grāmatas par psihoanalīzi, ezotēriku, pēcnāves dzīvi, kaut agrāk šādai literatūrai uzmanību nepievērsa. Aizgājusi arī pie gaišreģes. Sieviete stāstījusi, ka Normunds iepriekšējā dzīvē bijis lidotājs, kurš gājis bojā Pirmajā pasaules karā. Viņa pilotētā lidmašīna uzspridzināta lidojuma laikā. "Kad viņš bija maziņš, kādi trīs gadi, iecēlu karuselī, kur ar lidmašīnām brauca. Kā Normunds bļāva! Pēc pirmā apļa nācās apturēt visu karuseli," saka Velda. Viņa atceras, ka dēls nekad nav gribējis lēkt ar izpletni ūdenī. Iepriekš, kad bijusi iespēja dienēt kaujiniekos, viņš atteicies tieši šā iemesla dēļ. "Darba līgumā Normundam nebija rakstīts, ka tas jādara, jo tā bija izlūkvienība. Taču viņam lika. Būtībā Normundu piemānīja," skumji saka sieviete.
Ļaunu prātu netur
Trīs gadus ilgusī tiesvedība pret nolaidībā apsūdzēto Speciālo uzdevumu vienības komandieri majoru Andri Bukovski un izpletņlēkšanas praktisko nodarbību vadītāju Aivaru Maļenovski beigusies. Pēc tiesas domām, atbildīgs par karavīru nāvi nav neviens. "Iznāk, ka viņi paši paņēma lidmašīnu, uzlidoja augšā, izlēca un paši arī noslīka," sarkastiska ir Velda. Viņai sāp, ka patvaļas dēļ, kas dokumentēta 13 sējumos, bojā gājuši divi jauni cilvēki, taču tiesa piever acis un izliekas aklāka par kurmi saules gaismā. "Es negribu nevienu apvainot, tagad uz notikušo raugos citām acīm. Arī Normunds man trīs reizes ir teicis, lai liekos mierā, ka tur nekā nav," saka Velda. Viņa ir piekususi no neauglīgas tiesvedības un vēlas mieru.